Dažas dienas skolā biju
izklaidīga, tā teica klases audzinātāja.
Viņa jau nezināja, ka man
prātā svarīgāka lieta par burtiem un skaitļiem.
Nekādi nesanāca parunāt ar
papiņu. Nu, par TO!
Mājās- mamma un paps,
darbnīcā- praktikants un paps.
Pa ceļam uz mājām- es un
paps,
bet uz ielas jau nerunāsi
par tik svarīgām lietām.
Tomēr, cik tad ilgi
mocīšos, saņēmos, ievilku gaisu un...,
bet paps pasteidzās
pirmais:- Egi, man tev kas nopietns jāsaka.
- Klausos.
- Tev drīz būs māsiņa vai brālītis.
Tik daudz jau sapratu, ka teikšanas man šai lietā nav nekādas,
- Klausos.
- Tev drīz būs māsiņa vai brālītis.
Tik daudz jau sapratu, ka teikšanas man šai lietā nav nekādas,
viss izlemts un izdarīts
bez manis.
Tad nu lielais jaunums
jāpieņem un viss.
Tas, ko es biju gribējusi
jautāt papiņam, vairs nelikās svarīgs.
Un, vispār, drīz man
nāksies visu dalīt ar divi.
Saka, ka dalīti prieki ir
dubultprieki, dalīta bēda –
pusbēda. Dumš teiciens,
dalīts ir un paliek dalīts!
Aritmētiku vajag zināt!
Manu klusēšanu papiņš aizpildīja ar garrunāšanu:
Manu klusēšanu papiņš aizpildīja ar garrunāšanu:
- Rīt varēsi apskatīties
bildes kādā gudrā grāmatā,
no tās mācās dakteri, tad
zināsi, kā dzimst bērni...,
tikai mammiņai gan
nestāsti, viņu tagad nedrīkst uztraukt.
Nu, tie pieaugušie gan ir jocīgi! Nevar viņiem iestāsīt.
Nu, tie pieaugušie gan ir jocīgi! Nevar viņiem iestāsīt.
Zināt, tas tak ir labi.
Šķirstīt to biezo grāmatu ar nesmukajiem zīmējumiem,
bija tas pats, kas pētīt
šēmas ar ko bija pilnas papa rokasgrāmatas.
Nekādas atšķirības,
radioiekšas vai cilvēkiekšas.
Un dzīvē jau visu nevajag saprast,
pietiek, ja prot ieštepselēt.
Un dzīvē jau visu nevajag saprast,
pietiek, ja prot ieštepselēt.
1961.gada 5. janvārī mammiņa no slimnīcas raksta zīmītē:
- Meitiņ, stārķis tev
atnesis brālīti.
Būtu kaut apskatījusies kalendārā, tad nerakstītu tādas muļķības.
Būtu kaut apskatījusies kalendārā, tad nerakstītu tādas muļķības.
Tomēr atbildes vēstulītē
mammiņai centīgi vilku
glītus jo glītus burtiņus.
Gribēju patikt mammiņai,
jo man bija bail,
ka viņai tagad vairāk
patiks brālītis.
Tas jau kā ar lellēm, kad
no Salatēva dabūju jaunu lelli,
vecajai izspiedu acis.
vecajai izspiedu acis.
Domāju, ka jaunā skaistule
sajuta,
cik ļoti viņu mīlu.
Atbraukusī Babiņa piesacīja man būt paklausīgai meitenei,
Atbraukusī Babiņa piesacīja man būt paklausīgai meitenei,
kad bērns un mamma būs no
slimnīcas mājās.
Papiņam arī, laikam, bija
bail,
ka mammiņa viņu vairs
nemīlēs,
un, kā teica Babiņa, piedzērās
kā lops.
Citādi jau nevar saprast,
vai tevi mīl.
Barās tikai uz tiem, kurus
mīl. Skaidrs!
Un manā galvā uzradās
doma,
kā pārbaudīt mammas
mīlestību pret pirmo bērnu.
Uzlicis hūti, paps
aizbrauca uz slimnīcu.
Paps smējās, ka par kallām
un torti viņam iedošot dēlu.
Babiņa tikmēr vārīja
kumelīšu tēju, zin, kur - lielajā veļas katlā!
Kas tik daudz varēs
izdzert?
- Bārns jomozgoj.
Babiņas teiktais bija pēdējais piliens manā "katliņā".
- Bārns jomozgoj.
Babiņas teiktais bija pēdējais piliens manā "katliņā".
Kā jāmīl bērnu, lai viņu
vannotu tējā!
No šujamkastes izņēmu
šķēres un nogriezu bizi.
Ar visu banti to iesviedu
plītī. Smirdēja traki,
Babiņa kliedza traki,
bet, galvenais bija, lai
bārtos mammiņa.
Visu atstāstīt nav
nozīmes, teikšu tikai,
ka mammas mīlestību varu
parādīt,
man auss, burtiski, deg.
Sāp, toties sirsniņa nesāp.
Papiņš, kā vienmēr, mani
aizstāvēja,
nu viņa abas sievietes
esot vienādas,
bez bizēm, bet
visskaistākās.
Ko tur vispār uztraukties,
brālītim pavisam nav matu,
šā kā tā viņu sauc par
dārgumiņu.
Ziemas galā papiņš sarunāja mācītāju uz mājām,
Ziemas galā papiņš sarunāja mācītāju uz mājām,
brālītim vajagot
vislepnākās krustības.
Nu, jā, bērni jau priekš
tam ir, lai vecāki varētu lepoties.
Viņus sapucē, saaicina
ciemiņus no Latvijas otra gala.
Redz, redz, kā mēs labi
dzīvojam! Man jau arī patīk,
ja mana lelle ir pati
smukākā. Tā nu mēs, bērni un pieaugušie,
spēlējamies vienādi...
Īstenībā jauki, ka brālīša autiņi ir balti,
tiem ir pat nosaukumi- ar
špicēm vai rišaljē.
Tie otri gan man patīk
mazāk, jo stūros ir caurumi,
bet mammiņa saka,
ka šitāds izšuvums esot
īsta māksla.
Tikai, visām labām lietām
blakus ir arī sliktās,
kad mamma cauras dienas
mazgā un mazgā, brālītim jāguļ.
Lai viņš gulētu, man jāsēž
klusai.
Cenšos jau, bet vecais
modinātājpulkstenis
manās rokās pamodināja
pats sevi.
Brālīti arī. Steidzos lūgt
mammai piedošanu,
bet nepaspēju. Mamma,
nostūmusi lielo grāpi plītsmalā,
sita man pa seju. Es ar
galvu pret sienu.
Tagad baidos no veļas
dienām.
- Tās tā nomoka mammiņu, -
- Tās tā nomoka mammiņu, -
skumjām acīm skaidroja
papiņš, - bet drīz viss mainīsies.
- Mīļā sieviņ, vēl drusku un pārcelsimies uz jauno māju,
- Mīļā sieviņ, vēl drusku un pārcelsimies uz jauno māju,
tur būs gāzes plīts, ūdens
iekšā, liela vanna un noraujams pods.
- Un nopirksim jaunas mēbeles,
- Un nopirksim jaunas mēbeles,
un zaļas grīdas
nokrāsosim,- čukstēja mammiņa.
Tik daudz labu lietu vēl nebiju dzirdējusi,
Tik daudz labu lietu vēl nebiju dzirdējusi,
lai gan vecāku gulta bija
rokas attālumā no manējās.
Brālītis gulēja tālāk, pie
pretējās sienas, tomēr man bija sajūta,
ka viņš papiņam un mammiņai ir tuvāk, daudz tuvāk...
Vairs nepiederu pilsētas mazajiem,
jo esmu beigusi pirmo
klasi.
Tagad drīkstu spēlēties ar
lielajām meitenēm.
Zinu, ko viņas dara šķūnī-
spēlē dakteros.
Ne jau ar lellēm, bet
pašas ar sevi.
Kniebj dupsī un saka, ka
špricē,
dur pirkstiņā ar īstu
adatu, bet saka, ka ņem asinsanalīzi.
Čoini, vai ne! To man
izstāstīja pulksteņmeistara Inta,
viņas un mans paps strādā
vienā ateljē.
Mājās pie Intas gan man
nepatīk,
jo viņas mamma audzē burkā
sēni un
cienā viesus ar šo
sēņūdeni.
Fui, tas izskatās pretīgi!
Tad jau labāk iet pie mazā
Edgariņa, viņa
Oma cep bulciņas, kas tiek
sauktas par smalkmaizītēm.
Nu ar tām mazbulciņām ir
tā, sauc, kā gribi,
gards ir un paliek gards.
Vispār, man ļoti patīk iet
ciemos,
visvairāk pie augšas
kaimiņu Māres.
Viņas paps strādā par
grāmatvedi,
nekur jau grāmatas nevadā,
tikai aizpilda ailītes.
- Ļoti zolīds kungs, - tā saka brālīša auklīte.
- Ļoti zolīds kungs, - tā saka brālīša auklīte.
Mariannas kundze jau nu
zina, ko saka.
- Mēs šādu tādu aukli neņemtu savam bērnam,
- Mēs šādu tādu aukli neņemtu savam bērnam,
- mammiņa aizvien atkārto.
Māres mamma dzīvājās pa slimnīcu, innē,
Māres mamma dzīvājās pa slimnīcu, innē,
viņa nav dakteriene, viņa
ir hroniķe.
Tas ir slimnieks, kas
nevar un nevar tikt vesels.
Tad nu Mārei paps un mamma
ir vienā personā.
Šim kaimiņam es patīku,
jo, kā viņš saka,
esmu labi audzināta.
Kas nu ir, tas ir,
pamēģini tik nebūt šitāda,
Es jau zinu, ka pieklājība
ir kā izejamās drēbes,
uzvelc un visiem patiksi.
Eju pie Māres, vienreiz
nospiežu zvana podziņu, sagaidu,
kad tiek atvērtas durvis,
tad pakniksēju, kurpes atstājusi trepēs,
iekāpju līdzpaņemtās čībās
un viņu koridorī.
Pirms teikt, ka esmu
atnākusi paspēlēties ar papīrlellēm,
sāku ar dažiem jautājumiem
draudzenes papam:
- Vai Jums šovakar nav
jātaisa atskaite?
Vai Māre nav aizņemta ar kādu
darbiņu?
Parasti mēs pie lielā rakstāmgalda zīmējam un
Parasti mēs pie lielā rakstāmgalda zīmējam un
griežam kleitas Simonai un
Žozefīnei.
Pa to laiku Māres paps
ņemas pa virtuvi.
- Stunda jau pagājusi, mamma vairāk neatļāva,
- Stunda jau pagājusi, mamma vairāk neatļāva,
jāiet mājās,- atsveicinos
un eju.
Cilvēks nedrīkst būt kā
muša.
Ejot no trešā stāva uz pirmo, jūtos lepna, ka esmu cilvēks.
Ejot no trešā stāva uz pirmo, jūtos lepna, ka esmu cilvēks.
Esmu jau liela, ja protu
izlikties.
Īstenībā, tieši tādēļ eju
ciemos, lai vēl un vēlreiz pārliecinātos,
ka patīku arī citiem
papiem un mammām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru