Elita Ratinika /Dz. Kluja/




Dažas dienas skolā biju izklaidīga, tā teica klases audzinātāja.
Viņa jau nezināja, ka man prātā svarīgāka lieta par burtiem un skaitļiem.
Nekādi nesanāca parunāt ar papiņu. Nu, par TO!
Mājās- mamma un paps, darbnīcā- praktikants un paps.
Pa ceļam uz mājām- es un paps,
bet uz ielas jau nerunāsi par tik svarīgām lietām.
Tomēr, cik tad ilgi mocīšos, saņēmos, ievilku gaisu un...,
bet paps pasteidzās pirmais:- Egi, man tev kas nopietns jāsaka.
- Klausos.
- Tev drīz būs māsiņa vai brālītis.
Tik daudz jau sapratu, ka teikšanas man šai lietā nav nekādas,
viss izlemts un izdarīts bez manis.
Tad nu lielais jaunums jāpieņem un viss.
Tas, ko es biju gribējusi jautāt papiņam, vairs nelikās svarīgs.
Un, vispār, drīz man nāksies visu dalīt ar divi.
Saka, ka dalīti prieki ir dubultprieki, dalīta bēda –
pusbēda. Dumš teiciens, dalīts ir un paliek dalīts!
Aritmētiku vajag zināt!
Manu klusēšanu papiņš aizpildīja ar garrunāšanu:
- Rīt varēsi apskatīties bildes kādā gudrā grāmatā,
no tās mācās dakteri, tad zināsi, kā dzimst bērni...,
tikai mammiņai gan nestāsti, viņu tagad nedrīkst uztraukt.
Nu, tie pieaugušie gan ir jocīgi! Nevar viņiem iestāsīt.
Zināt, tas tak ir labi.



Šķirstīt to biezo grāmatu ar nesmukajiem zīmējumiem,
bija tas pats, kas pētīt šēmas ar ko bija pilnas papa rokasgrāmatas.
Nekādas atšķirības, radioiekšas vai cilvēkiekšas.
Un dzīvē jau visu nevajag saprast, 
pietiek, ja prot ieštepselēt.

1961.gada 5. janvārī mammiņa no slimnīcas raksta zīmītē:
- Meitiņ, stārķis tev atnesis brālīti.
Būtu kaut apskatījusies kalendārā, tad nerakstītu tādas muļķības.
Tomēr atbildes vēstulītē mammiņai centīgi vilku
glītus jo glītus burtiņus.
Gribēju patikt mammiņai, jo man bija bail,
ka viņai tagad vairāk patiks brālītis.
Tas jau kā ar lellēm, kad no Salatēva dabūju jaunu lelli, 
vecajai izspiedu acis.
Domāju, ka jaunā skaistule sajuta,
cik ļoti viņu mīlu.
Atbraukusī Babiņa piesacīja man būt paklausīgai meitenei,
kad bērns un mamma būs no slimnīcas mājās.
Papiņam arī, laikam, bija bail,
ka mammiņa viņu vairs nemīlēs,
un, kā teica Babiņa, piedzērās kā lops.
Citādi jau nevar saprast, vai tevi mīl.
Barās tikai uz tiem, kurus mīl. Skaidrs!
Un manā galvā uzradās doma,
kā pārbaudīt mammas mīlestību pret pirmo bērnu.
Uzlicis hūti, paps aizbrauca uz slimnīcu.
Paps smējās, ka par kallām un torti viņam iedošot dēlu.
Babiņa tikmēr vārīja kumelīšu tēju, zin, kur - lielajā veļas katlā!
Kas tik daudz varēs izdzert?
- Bārns jomozgoj.
Babiņas teiktais bija pēdējais piliens manā "katliņā".
Kā jāmīl bērnu, lai viņu vannotu tējā!
No šujamkastes izņēmu šķēres un nogriezu bizi.
Ar visu banti to iesviedu plītī. Smirdēja traki,
Babiņa kliedza traki,
bet, galvenais bija, lai bārtos mammiņa.
Visu atstāstīt nav nozīmes, teikšu tikai,
ka mammas mīlestību varu parādīt,
man auss, burtiski, deg. Sāp, toties sirsniņa nesāp.
Papiņš, kā vienmēr, mani aizstāvēja,
nu viņa abas sievietes esot vienādas,
bez bizēm, bet visskaistākās.
Ko tur vispār uztraukties, brālītim pavisam nav matu,
šā kā tā viņu sauc par dārgumiņu.

Ziemas galā papiņš sarunāja mācītāju uz mājām,
brālītim vajagot vislepnākās krustības.
Nu, jā, bērni jau priekš tam ir, lai vecāki varētu lepoties.
Viņus sapucē, saaicina ciemiņus no Latvijas otra gala.
Redz, redz, kā mēs labi dzīvojam! Man jau arī patīk,
ja mana lelle ir pati smukākā. Tā nu mēs, bērni un pieaugušie,
spēlējamies vienādi... Īstenībā jauki, ka brālīša autiņi ir balti,
tiem ir pat nosaukumi- ar špicēm vai rišaljē.
Tie otri gan man patīk mazāk, jo stūros ir caurumi,
bet mammiņa saka,
ka šitāds izšuvums esot īsta māksla.
Tikai, visām labām lietām blakus ir arī sliktās,
kad mamma cauras dienas mazgā un mazgā, brālītim jāguļ.
Lai viņš gulētu, man jāsēž klusai.
Cenšos jau, bet vecais modinātājpulkstenis
manās rokās pamodināja pats sevi.
Brālīti arī. Steidzos lūgt mammai piedošanu,
bet nepaspēju. Mamma, nostūmusi lielo grāpi plītsmalā,
sita man pa seju. Es ar galvu pret sienu.
Tagad baidos no veļas dienām.
- Tās tā nomoka mammiņu, -
skumjām acīm skaidroja papiņš, - bet drīz viss mainīsies.
- Mīļā sieviņ, vēl drusku un pārcelsimies uz jauno māju,
tur būs gāzes plīts, ūdens iekšā, liela vanna un noraujams pods.
- Un nopirksim jaunas mēbeles,
un zaļas grīdas nokrāsosim,- čukstēja mammiņa.
Tik daudz labu lietu vēl nebiju dzirdējusi,
lai gan vecāku gulta bija rokas attālumā no manējās.
Brālītis gulēja tālāk, pie pretējās sienas, tomēr man bija sajūta,
ka viņš papiņam un mammiņai ir tuvāk, daudz tuvāk...


Vairs nepiederu pilsētas mazajiem,
jo esmu beigusi pirmo klasi.
Tagad drīkstu spēlēties ar lielajām meitenēm.
Zinu, ko viņas dara šķūnī- spēlē dakteros.
Ne jau ar lellēm, bet pašas ar sevi.
Kniebj dupsī un saka, ka špricē,
dur pirkstiņā ar īstu adatu, bet saka, ka ņem asinsanalīzi.
Čoini, vai ne! To man izstāstīja pulksteņmeistara Inta,
viņas un mans paps strādā vienā ateljē.
Mājās pie Intas gan man nepatīk,
jo viņas mamma audzē burkā sēni un
cienā viesus ar šo sēņūdeni.
Fui, tas izskatās pretīgi! Tad jau labāk iet pie mazā
Edgariņa, viņa
Oma cep bulciņas, kas tiek sauktas par smalkmaizītēm.
Nu ar tām mazbulciņām ir tā, sauc, kā gribi,
gards ir un paliek gards.
Vispār, man ļoti patīk iet ciemos,
visvairāk pie augšas kaimiņu Māres.
Viņas paps strādā par grāmatvedi,
nekur jau grāmatas nevadā, tikai aizpilda ailītes.
- Ļoti zolīds kungs, - tā saka brālīša auklīte.
Mariannas kundze jau nu zina, ko saka.
- Mēs šādu tādu aukli neņemtu savam bērnam,
- mammiņa aizvien atkārto.
Māres mamma dzīvājās pa slimnīcu, innē,
viņa nav dakteriene, viņa ir hroniķe.
Tas ir slimnieks, kas nevar un nevar tikt vesels.
Tad nu Mārei paps un mamma ir vienā personā.
Šim kaimiņam es patīku, jo, kā viņš saka,
esmu labi audzināta.
Kas nu ir, tas ir, pamēģini tik nebūt šitāda,
kārtīgās mājās netiksi.



Es jau zinu, ka pieklājība ir kā izejamās drēbes,
uzvelc un visiem patiksi.
Eju pie Māres, vienreiz nospiežu zvana podziņu, sagaidu,
kad tiek atvērtas durvis, tad pakniksēju, kurpes atstājusi trepēs,
iekāpju līdzpaņemtās čībās un viņu koridorī.
Pirms teikt, ka esmu atnākusi paspēlēties ar papīrlellēm,
sāku ar dažiem jautājumiem draudzenes papam:
- Vai Jums šovakar nav jātaisa atskaite?
Vai Māre nav aizņemta ar kādu darbiņu?
Parasti mēs pie lielā rakstāmgalda zīmējam un
griežam kleitas Simonai un Žozefīnei.
Pa to laiku Māres paps ņemas pa virtuvi.
- Stunda jau pagājusi, mamma vairāk neatļāva,
jāiet mājās,- atsveicinos un eju.
Cilvēks nedrīkst būt kā muša.
Ejot no trešā stāva uz pirmo, jūtos lepna, ka esmu cilvēks.
Esmu jau liela, ja protu izlikties.
Īstenībā, tieši tādēļ eju ciemos, lai vēl un vēlreiz pārliecinātos,
ka patīku arī citiem papiem un mammām. 
Man ļoti patīk patikt.






Nav komentāru: