Elita Ratinika /Dz. Kluja/

Lielās mašīnas kuzavā salikām visas mantas un papiņu.

Kabīnē bija vieta mammiņai un šoferonkulim,

bet kaut kā jau iespieda arī mani.

Un braucām, un braucām, tikai 
Aizputes kā nebija, tā nebija.
- Kur nu Aizpute, vēl Rīga nav bijusi.
Es smagi nopūtos, mammiņa smagi 
nopūtās un tad jau bija klāt vecmammas māja. 
Galdā tika likts šmorēts trusis, 
marinēti ķirbji un kazas piens.

Latgalē dzīvojot, šitādas šausmas neēdām pat tad, 
kad nebija maizītes!
Braucām tālāk, drīz beidzās Rīgas lielie nami, 
tak jau vajadzētu sākties tai Aizputei, 
briesmīgi bija apnicis dīdīties pa šauro kabīni.
- Kad būsim galā?
- Divreiz pagulēsi, tad jau būsim galā.
Jocīgi, vai tad nevar pagulēt vienreiz, bet ilgāk.

Vajag pamēģināt. Pamodos, kad mašīna apstājās, nē,

arī tad vēl Aizputes nebija, izkāpām izlocīt kājas un iegrauzt.

Tā teica papiņš, bet mammiņa viņam:-

Kas tad tev, vietas vai cik, bērns nemīcās pa klēpi!
Pirms iemigu otro reizi, pār mani nāca apskaidrība –

tā pilsēta nemaz nav Aizpute, Aizpūte tā ir!
Piemigusi skatījos skaistu sapnīti. Lielā mājā dzīvoju, 
daudz draudzeņu man bija, mammiņa smaidīja, 
liekot uz galda vāzi ar baltām puķēm.
Pēc otrās pagulēšanas, kā jau tika solīts, sasniedzām Aizpūti.

Māja neliela, vienā pusē mūsu dzīvoklis, otrā –

kantoris. Pie kriļca aug dzīvības kociņi, gar taku –

flokši. Pēc manām domām, braukt tādu pasauli, galīgi nebija vērts.
Visi trīs gulējām uz grīdas, papiņš un mammiņa čukstējās,

un es vairāk kārt dzirdēju kādu vārdu: 
- Pagaidām...Jaunajā vietā iekārtojušies, 
papiņš un mammiņa ņēmās iekārtot mani bērnudārzā.

Es jau gan zinu, ka bērnudārzs nav nekāds dārzs ar daudz kokiem,

tā ir māja, kur saved daudz bērnu un visi runā krieviski.

Mammiņa mierina, ka šeit visi runā latviski un, 
galvenais, ir labs ēdiens.

Drusku bail, bet drusku arī gribas redzēt šito jauko bērnudārzu.

Ejam kā uz baznīcu, nu, pa to pašu ielu, 
lielu māju ieraugu un žogu.

Pirms atvērt vārtiņus, mammiņa atlaiž manu roku.

Koridorā skapīši, tādi tieviņi.

Uz mana skapīša durtiņām uzzīmētas 
bungas un reizināšanas zīme.

Vai tad nevarēja vienkārši uzrakstīt numuriņus!

Palikusi bez mammas, mierinu sevi, 
ka tikai paskatīšos, kā te būs.
Pirms pusdienām mums liek mazgāt rokas un kājas.
- Vai tad būs jāēd arī ar kājām?
- Innē, pec ēšans jaiet gulēēt pusdienslaik,-

audzinātājtante jocīgi saka, bet saprast jau var.
Ejam mazgāties pie tādas siles ar daudz caurumiem.

Atkal jocīgi, bet nomazgāties jau var.

Pusdienas ir saliktas uz galdiņiem, bet galdiņi salikti uz skatuves,

istabai logs, kas ir arī durvis.

Ļoti parocīgi, paskaties ārā un vari uzreiz izskriet.
Tad atnes zupu, lielā baltā kastrolī, kas taisīts no tā, 
no kā taisa šķīvjus,

kastrolītim divas osiņas, kā krūzītei, nē, kā divām.
- Kā šitādā var vārīt,- jautāju zupastantei.
- Tā takš i terīn!
Jutos sakaunējusies, ka neesmu zinājusi 
neko par šitādu kastroli –

terīni, tāpēc pievērsos zupai savā šķīvī.

Nu ārprāts, zupai pa virsu peld sīpoli!!!

Tos nu nemūžam neēdīšu!!

Un mamma teica, ka būs labs ēdiens!
Bērni jau gāja uz guļamtelpu, 
bet man blakus stāvēja tante un vislaik lūdzās,

lai es apēdot kaut tikai vienu karotīti.

Ja zupā ir sīpoli, tad, tiešām, labāk apēst karoti.

Tante nosauca mani par spītnieci un es sāku raudāt.

Dusmīgas bijām abas. Viena dusma aizgāja, otra darīja to pašu.

Izlēmu ātri, izgāju pa logdurvīm, 
pārkāpu žogu un skrēju uz mājām.

Mamma bija trešā dusmīgā, rāva mani aiz rokas,

bet es cieši turējos pie savas gultas gala.
- Labāk ēdīšu sausu maizīti mājās, 
tikai neved mani uz bērnudārzu, -

savu lūgumu papildināju ar briesmīgiem asaru plūdiem.
Laikam mammiņa saprata, 
ja jau turpmāk bērnu varēs tik lēti pabarot,

tad nav nozīmes vest uz bērnudārzu.


A i z p u t e /skatiet šeit/

Papiņš piekrita mani sagatavot skolai. 
Tikko viens nabaga bērns aizbēg no vilka,

tā uzskrien lācim. Šito, papiņa sakāmo, tagad saprotu dikti labi.

Nu, cerams, ka skolā nebūs jāēd, par pārējo pārāk neuztraucos,

es jau visko bišķiņ mācēju. Tā švakāk man gāja ar ģeogrāfiju, bet,

izbraucot zaļumos ar moci, 
papiņš piestrādāja pie manas izglītošanas.

Mamma sauļojās Pāvilostas siltajās smiltiņās, 
bet papiņš zīmēja karti mitrajās smiltīs. 
Valstis pie jūras gāja galvā viegli, 
katrai bija īpaši robiņi krastos.

Un daža saucās smieklīgi, piemēram, 
Somija, skaidrs, kāpēc, vai ne.

Joki bija arī ar upēm, Itālijā ir Tibra, 
bet mums – Tebra.

Mūsējai upei ir mālaini krasti un tur dzīvo dēles,

tās ir vēl pretīgākas par sīpoliem zupā. 
Itālijas upēm esot akmeņaini krasti,

papiņš tur karojis, tāpēc daudz zināja stāstīt par valsti,

kas kartē izskatās kā zābaks. 
Dažreiz paps un mamma sauļojās kopā,

tad es staigāju pa uzzīmētajām valstīm un visko iztēlojos.

Ja es būtu tik maza, kā sēkliņa vai ziedputeksnītis, 
mani vējš varētu aizpūst pāri jūrai. 
Paps teica, ka tā visi augi esot izplatījušies pasaulē.

Nu, labi, tagad esmu maza, 
bet gan jau izaugšu un tad pati varēšu aizbraukt,

kur vien gribēšu. Nevajag gribēt kļūt mazākai, 
vajag gribēt izaugt!

Šausmīgi gudras domas var izdomāt,

kad nedrīksti traucēt papu un mammu.

Vispār, man šovasar iet čoini, 
esmu dabūjusi tikai vienu brāzienu,

kā teica paps, par zināšanu nepareizu pielietošanu.

Viendien mēs ar papu staigājām pa pilsētu, 
veikalā man rādīja,kā zināt, 
cik jāmaksā par 100 g konfekšu, 
autoostā mācījos saprast sarakstus,
bet pastā rakstīju telegrammu. 

Aizpildīt blanku man dikti iepatikās un 
citudien aizgāju uz pastu viena, 
sagrābos lapiņas, sarakstīju telegrammas 

sagudrotiem cilvēkiem un iemetu āra pastkastē.

Nezinu gan, kā pasta tante uzzināja, ka to izdarīju es.

Labums tikai tāds, ka viņa atnāca uz mūsmājām,

kad paps jau bija no darba, 
citādāk brāziena vietā es dabūtu kāvienu,

jo mamma ar niekiem nekrāmējās.
Vasaras beigās mēs ar papu gājām iepirkties. 
Grāmatveikalā papiņš pirka visu to labāko, 
pārdevēja smaidīja un priecīgi skandināja skaitīkļu ripulīšus.

Universālveikalā par kleitu ar faltiņām 
papiņš samaksāja un atdeva atlikušo naudu man, 
bet tad viņam bija jāparunājas ar kādu onkuli un 
es dabūju iet pirkt kurpes pati. 
Par šīm 32. numura kurpēm esmu ļoti lepna, 
mērīju pati, izlēmu pati, samaksāju pati, 
nesu uz mājām pati. 
Kurpes jauki smaržoja un kartona kaste –

arī, savirpinātā papīra šņore patīkami kutināja plaukstu.

Un, vispār, pārdevējtantēm mugurā bija melni spīdīgi ķiteļi,

ne tā, kā bērnudārztantēm.
Pirmajā skolas dienā apģērbos formā.

Tumši zila kostīmkleita (ja svārki nav piešūti pie augšas, 
tad tā nav kleita)

un balts šircis ar spārniņiem. Rokās man rozā gladiolas.

Paps mani nostādīja priekšā Ļeņinonkulim 
tuvējā skvērā un nobildēja.

Tad gāju pa grantēto ceļu uz 
patālo skolasmāju. 
Viena.

Garās puķes traucēja skatīties uz jaunajām kurpēm.

Skolas ārdurvis gan ieraudzīju. Tur stāvēja divas skolotājas,

viņas jautāja bērniem uzvārdus un tad teica ā vai bē.

Viena skolotāja bija Lanska, otra – Mūrniece.

Manējā bija smukākā, un, vispār, 1. bē bija labāka par 1. ā,

jo es gāju 1. bē! Klasē mūs sasēdināja pa divi un teica, 
ka jāatdod puķes skolotājai. 
Tad izgājām skolas dārzā, kur mans paps jau stāvēja ar trijkāji.

Skolotājas izgrozīja mūs aiz pleciem, tad nostājās viducī un paps sabildēja.

Šitā uz mūžu palikšot atmiņā pirmā skolas diena.

Turpmāk man skolā arī patikās, 
tikai mierā nosēdēt bija grūti,

tāpēc kārtības atzīme nu nepavisam nesanāca tik laba, 
kā citas.

Mamma par to ļoti dusmojās un, ja vēl bija piezīme blociņā, 
tad pēc stundām labāk bija iet pie papa uz darbu.
- Mammiņu nevajag sāpināt, - teica papiņš, 
bieži viņš tagad tā teica.
Papa teiktais manā galvā turējās visilgāk, 
jo viņš ar mani runāja normālā balsī.

Mans gudrais paps teica, 
ka tikai kaķiem esot uzregulēta ņaudēšanas viļņa frekvence.
Mammiņai gan nebija īstas skaidrības šajās lietās,

te viņa saukāja mani par mazo mincīti, te par lielo Egi.
- Tu to nesapratīsi, tu vēl maza, - mammiņai nepatika,

kad viņai traucēju runāties ar citiem cilvēkiem.
Tā jau vienmēr ir, ja grib lepoties ar bērnu, tad saka: -

Viņa mums tāda gudra, - bet, kad tas nav izdevīgi,

tad bērns ir mazs un nesaprātīgs.
Kādu vakaru mamma un paps bija aizgājuši uz kino.

Es sēdēju savas dzelzs gultas galā, izbāzusi kājas caur restēm.

Rokās man bija grāmata, kājas šūpojās. 
Tā kā lasīju par papirusa (ne papirosa) plostu okeānā, 
tad bailes aizvien pieauga. 
Šūpoju kājas aizvien ātrāk,

pēkšņi grāmata kļuva neinteresanta, 
jo interesantas sajūtas pārņēma manu, nu, to.

Tur viļņojās vesela jūra! Viļņi sākās un beidzās tajā vietā, 
kuru pieklājīgi nosaukt nemācīja pat skolā. 
Laikam šīs sajūtas bija sliktas, ja tās notika tajā vietā.

Sabijos un sajutos, kā blēņas darījusi. 
Varbūt paprasīt papiņam,

lai izstāsta, kas man pie vēdera viļņojās? 
Viņš saprot, kas televizoram iekšā,

tad jau zinās, kas cilvēkam vēderā. 
Skaidrs, ka ne jau kondensatori un pretestības. 
Papiņš nav dakteris un viņam nevajag rentgenu, 
pieliek divus vadiņus, kuriem galos mazi krokodiliņi, 
un uzreiz nosaka vainu. 
Papa darbnīcā arī smaržo labāk nekā pie dakteriem. 
Salīmēt sīkos vadiņus nevar, 
to jau saprot katrs bērns, tāpēc tos salodē.

Jā, ar kalifonijā apmērcētu lodāmuru no alvas 
drātiņas paņem lodīti un ar to salipina vadiņus. 
Šausmīgi jauki smaržo tā lipināšana!

Atceroties patīkamo smaržu, 
atkal sajutu jaukos viļņus savā vēdergaliņā.

Paņēmu grāmatu, bet lasīt vairs nesanāca.

Negribējās...