Elita Ratinika "Smuki dzīvojam ..."

Ps. 
Ziemassvētku brīvdienās ... 
iesaku izlasīt!!! /Livars/

Smuki dzīvojam.

Tas tāpēc, ka pilsēta smuka.

Labi dzīvojam, jo papiņam labi strādā galva.

Es gan zinu, ka ar galvu papiņš neko nedara,

vislaik, tikai ar rokām.

Mammiņa gan neko nestrādā, tikai iet spēlēt teātri.

Kamēr mammiņa ir mēģinājumos,

mēs ar papiņu braukājam apkārt.

Pie Ērma (ērenpreisa) piemeistaroti mani vāģīši,

galvā man lidotāju cepure,

sēžu tai piekabē un tieku visur, kur tiek papiņš.

Skaņajā kalnā es drīkstu bļaustīties, cik gribu,

tāpēc jau to sauc par Skaņo.

Citreiz pa Salacu laivā laižam līdz Burtniekam.

Bieži papiņš satiekas ar visādiem onkuļiem,

tieši tas jau nepatīk mammiņai:- Ka tik nesaķer nelaimi...

Papiņš pat zivis neķer, kur nu vēl nelaimi.

Lai mammiņa būtu pavisam mierīga, atstāstu,

ko papiņš teica onkuļiem:-

Pistole ir salabota, grupa tagad apbruņota.
Re, mammiņa spēlē teātri, papiņš - kariņu, bērnam iet jautri.
Esmu maza, tāpēc lielas saprašanas man vēl nevar būt,

bet, kad miliči aizved papiņu, uzklūp bailes, lielas, aukstas bailes.

Laikam jau tāpēc mammiņa man velk jaku uz jakas,

tad mētelīti, tad lakatu uzsien uz manas smukās cepurītes.

Siltāk gan man nekļūst.

Mammiņa izber eglīšmantas no kofera un liek tajā drēbes.

Aizslēdzam dzīvokli, gribam kaimiņiem atdot atslēgu,

bet viņi neatver durvis.

Mammiņa iebāž atslēgu grīdas šķirbā un mēs ejam uz autobusu.

Jūtu, ka mammiņa negrib runāties, tad jau arī es negribu.

Katrai dziesmai ir piedziedājums, arī manējai:-

Gribu pie papa, gribu pie papa..
Apkārtējie ceļas kājās, izsprūku no mammas rokām un skrienu pie papiņa.

Neviens mani neaptur.
- Jezusmarija, piecpadsmit gadus iedeva!
Nobīstos, jo ieraugu papiņam acīs asaras.

Skrienu atpakaļ pie mammas.

Viņa stāv un neraud.

Palieku blakus, jo jūtu, ka mamma tagad ir stiprākā.
- Kad papiņš nāks mājās?

Mammiņa neatbild. Klusē.

Un man atkal uzklūp lielās, aukstās bailes.
Krustēva rokās gan drusku sasilstam, es un bailes.

Laikam, arī iemiegam...

1957. gada 29. aprīlis ir jauka diena.

Mašīnas kuzavā zārkā guļ mans vecpaps.

Tantēm rokās puķpodi, satīti krunkainos papīros.

Pašas apsējušas melnus lakatus,

stāv un skatās pāri sliedēm uz cietumu.

Es zinu, tur sēž papiņš, tai cietumā.

Piebrauc vēl mašīna,

izkāpj divi onkuļi ar plintēm un

viņiem pa vidu iet...papiņš!

Iet uz mašīnu, kurā guļ vecpaps.

Papiņš uzkāpj augšā, pieliecas un, neredzu, ko dara.

Vai nomiris vecpaps ir labāks par dzīvu meitiņu!

Skrienu pati pie papa, papiņš nolec lejā, tieku papiņa rokās,

jūtu papiņa bārdu, pie mums pieskrien mammiņa.

Mēs esam kopā un mums ir tik labi.

Nesaprotu, kāpēc papiņš lūdz, lai onkuļi ātrāk viņu ved projām.

Tantes skatās uz mums un briesmīgi skaļi raud.

Mana vecmamma saka, ka bērēs tā jābūt.

Es gan esmu priecīga,

jo dabūju samīļoties ar papiņu, tāpēc bēres man dikti patīk.

Man paliek četri gadi. Papiņš uzrakstījis dzejolīti,

ko tad citu no cietuma var atsūtīt.

Dzejolis jau nav slikta dāvana, nē, tomēr mammiņas dāvana labāka,

viņa atnesa sviestiņu, ko dabūja, kad stacijā krāmēja ogles.

Jocīgi, vai sviestiņš un ogles brauc vienā vagonā?

Ko tur daudz domāt,

ēdu lielu sviestmaizi un nemaz nekāroju to smaržu,

kas nāk no mājas saimnieku gala.

Lai tā saimnieku meita Jaņa ēd pilnām mutēm,

viņa vienalga nav smuka.

Es rīt būšu smukāka, mati man uztīti uz papīrīšiem,

kleita balta, uzšūta no palaga. Ar krustēvu iesim pie fotogrāfa,

tad sūtīsim bildīti papiņam.

Cietumā jau arī gribas ko smuku redzēt...

Mammiņa ir prom peļņā, tā saka tante,

pie kuras esmu atstāta.

Tantiņa ceļ māju, es rokos pa grants čupu.

Strādnieki nav atnākuši, tāpēc tante pati lej pamatus savai mājai.

Tas jau viegli, sajauc smiltiņas ar ūdeni un ielej kastē.

Nez kāpēc tantiņa tomēr tāda bēdīga, man viņas žēl.

Vajag cilvēkam pateikt ko labu.
- Mājiņa jau gandrīz gatava, tikai skurstenīša vēl nav.
Tante nomet spaini, apķer mani un raud.

Laikam jau to skursteni nebūs tik viegli uztaisīt...

Mammiņa aizgāja kaut kādās darīšanās, es paliku viena.

Līdz vakaram jāsaraksta trīs rindas ar lielo E.

Ja būtu drukātais, tas tak nieks, bet man jāvelk kliņģerainais.

Burti nesanāk, toties miegs gan sanāk.

Saka, ka miedziņš esot salds, tikai mutīte to nejūt.

Daudzas reizes eju no gultiņas līdz maizītei,

daudzas reizes dzirdu radiotočkas pēdējās ziņas, nesaprotu,

kāpēc pēc pēdējām ir pēdējās un atkal pēdējās.

Aizmiegu, pieceļos, paraudu klusiņām.

Mammiņas vēl nav, maizītes vairs nav.

Stāvu pie loga, kamēr ieraugu tanti.

Viņa man rāda, ka jākāpj uz palodzes un liek attaisīt fortačku.

Izbāžu galvu pa mazlodziņu un tante izceļ mani ārā.

Aizejam uz tantes vremjanku, mani nosēdina pie galda.

Divas bļodiņas, vienā kartupeļi, otrā siļķu sula.

Tante stāsta par autobusu, kas iebraucis grāvī,

par slimnīcu, par visādām nesamaņām,

bet mani tas neinteresē.

Miltainie kartupeļi sāļajā mērcējumā - gan.
- Mammiņa maizīti rīt atnesīs?

Smalkāk jau vairs nezinu, kā palūgt tantiņai maizīti.
Man iedod gan lielu riku, gan siltu tēju. Mmm, cik garšīgi!
Pēc ēšanas mana dzirdēšana ir atpakaļ.

Visi caurumi galvā ir saistīti, jā...

Tante saka, ka rīt iesim pie mammiņas uz slimnīcu.

Skaidrs, rītdiena vienmēr ir labāka par vakardienu...

Kaut kādam lielam vīram Rīgā esot jāpasaka,

ka paps nav vainīgs.

Mēs ar mammiņu ejam uz staciju.

Vilcienu gaidot, klausos mammiņas norādījumus.
- Klausi mani, nebaidies, neko nejautā.
Pienāk vilciens, tantei ar karodziņu rokā mammiņa saka,

ka mēs pavadām radus.

Tiekot vagonā, mammiņa uzlien augšējā plauktā,

bet es tieku par meitu svešai tantei.

Esmu jau noskaitījusi visus dzejolīšus, tik tās Rīgas kā nav, tā nav.

Svešie cilvēki man piedāvā konfektes, žēl,

bet man ir mācīts pieklājīgi atkniksēt:- Paldies, negribu.
- Vot eto vospitaņie! Saldumi tiek ielikti atpakaļ tūtiņā.

Dzirdu, kā tur nočaukst citas konfektes, ļoti bēdīga tāda čaukstēšana.

Konfektes noteikti ir saldas, bet pieklājība rūgta.

Izkāpušas no vilciena, ejam uz lielo māju, kurā tas lielais vīrs.

Ilgi sēžam uz lielas gultas, kurai viena puse atstutēta pret sienu.

Beidzot tiekam īstajā istabā, kur aiz liela galda sēž onkulītis.

Tā kā mammiņa lūdza, lai nebrīnos, tad jau nebrīnos arī,

ka mazu un resnu onkuli var saukt par lielu vīru.

Un nav arī laika, jo kāda tante man atnes lielu šķīvi ar zupu.

Uz otra šķīvīša maize, noslēpta baltā lupatiņā.

Nu, kad zinu, ka onkulis labs, man vienalga, liels viņš, vai ne tik liels.

Kamēr ēdu, mammiņa tikai runā un runā, par visādiem kokiem.

Ozoliņiem, kalna bērziem un bērziņiem.

Pirms ejam projām, labais onkulis mammiņai iedod naudu,

lai mums nevajadzētu braukt vilcienā bez biļetes.
- Papiņa atpestīšana ir sākta,- saka mana mīļā mammiņa.

Mammiņa laikam aizmirsusi, ka to pestīšanu mēs jau iesākām baznīcā.

Toreiz man bija jāstāv mierīgi, nedrīkstēju grozīties.

Stāvēju arī, kaut bija garlaicīgi.

Izskaitīju visas lampiņas, kas pestītāja bildītei apkārt.

Ar abām acīm, tad ar vienu aci, tad ar otru, jocīgi,

vislaik viens un tas pats cipars sanāca.

Tā nu virināju acis, lampiņas lēkāja,

tomēr bija un palika tik, cik saskaitīts.

Nemaz tik garlaicīgi tai baznīcā nebija,

vēl varēja skatīties uz logiem.

Tie mirdzēja visādās krāsās,

kad drusku pievēru acis, redzēju krāsainus starus.
- Es Pestītāja mātei lūdzu par papiņu,

lai mēs ātrāk varētu būt kopā,- 

mammiņa man teica, izejot no baznīcas.
Baznīca bija skaistākā māja, ko biju redzējusi.

Pestītājs, kas tajā dzīvo, nevar būt nelabs cilvēks,

tad nu viņš noteikt klausīs savu mammiņu.

Tantiņa mani uzsien uz ragutiņām un velk uz bērnudārzu,

kas ir dikti tālu. Rēzekne nav nekāda Mazsalaca,

te ir pat divas vilcienu stacijas. Nu, Maskavā esot vēl vairāk,

tā stāsta tantiņa un viņa jau zina gan, jo ir bijusi Maskavā,

kur mācījusies plātīties ar rokām.

Vienreiz biju pie tantes darbā, redzēju,

ka viņa riktīgi to prot, jo skolas bērni visu saprot.

Nepietiek, ka tie bērni ir nedzirdīgi, viņi arī runāt nevar.

Nabadziņi. Manai tantei pašai savu bērnu nav,

tāpēc viņa izlīdz savai māsai bērna audzināšanā.

Nu, taču, manai mammai!

Gar māju iet putekļains ceļš, bieži izskrienu no sētas,

lai paskatītos, vai nenāk papiņš.

Iztēlojos, ka paps nav cietumā, ka papiņš nāks no darba,

pacels mani uz rokām un...

Tās iedomas ir tūkstošreiz jaukākas par īstenību.

Tāda apskumusi velkos pa ceļu un ieraugu papīrīti.

Nauda! Uz naudas tikai viens vieninieks,

bet rublis jau ar nav nekāds nieks, mammiņa priecāsies.

Galvu aizlauzusi, skrienu pa taisno, pāri kaimiņu sētai.

Bāc, iekrītu sūdu bedrē. Labi, ka stāvu uz bedres vāka,

šūpodamās, kā uz plosta. Tik daudz apjēdzu, ka nedrīkstu cilāt kājas.

Atceros, ka papiņš tā daudzreiz ir teicis:- Nezaudē līdzsvaru...
Bļauju un kliedzu, to jau var darīt, citādi beigas būs.

Atskrēja kaimiņu puika, padeva man kārti un izvilka no bedres.

Biju laimīgi glābta, jā, no noslīkšanas sūdos, bet ne no pēriena.

Turklāt mammiņa pieprasīja,

lai es viņai lūdzu piedošanu, bet, par ko?

Nesapratu, atrastais rublis pat nosmērējies nebija.

Tā arī piedošanu nepalūdzu.

Vēlāk mammiņa mani nomazgāja, sažēloja, sabučoja,

paņēma klēpī un pati man lūdza piedošanu.

Atkal nesapratu, par ko. Kas bija vainīgais, es,

mammiņa, varbūt puika?

Tikai guļot gultiņā, izdomāju, ka nevajadzēja iekrist tai bedrē.

Tik vienkārši! Siksna liek domāt...

1958. gada Lieldienu rītā guļu savā gultiņā,

atveru acis, redzu papiņu.

Papiņš skatās uz mani un smaida.
- Jauks gan tāds sapnīts,- nodomāju.
- Manu mīļo, Egi,- papiņš savā balsī saka un izceļ mani no gultiņas.

Un tad es saprotu, ka tā ir īstenība.

Dažreiz īstenība var būt labāka par sapni.
Dienā bijām baznīcā, lai pateiktu paldies

Pestītājam un viņa Mātei.

Vakarā sanāca radi, atnesa olas un galertu.

Papiņš turēja mammiņas roku un visiem teica,

ka mīļā sieviņa esot viņu izpestījusi no cietuma.

Tā jau varētu būt, jo naktī Pestītājs vēl nebija cēlies no mirušiem,

bet papiņš jau izpestīts sēdēja pie manas gultiņas...