Mežotnē
Priecājieties iekš Tā Kunga vienmēr;
es vēlreiz teikšu, priecājieties!
Nezūdieties nemaz, bet jūsu lūgumi lai nāk zināmi
Dieva priekšā ar pateicību ikvienā pielūgšanā un lūgšanā.
Un Dieva miers, kas ir augstāks par visu saprašanu,
pasargās jūsu sirdis un jūsu domas
Kristū Jēzū.
Beidzot vēl, brāļi, kas vien ir patiess, kas svēts,
kas taisns, kas šķīsts,
kas patīkams, kam laba slava,
ja ir kāds tikums un ja ir kas cildināms,
par to domājiet!
Bet es ļoti priecājos iekš Tā Kunga par to,
ka jūs atkal esat atplaukuši gādībā par mani;
jūs gādājāt arī agrāk, bet jums trūka izdevības.
Es to nesaku trūkuma dēļ,
jo es esmu mācījies būt pieticīgs ar to, kas man ir.
Es protu būt zems, protu arī dzīvot pilnībā;
nekas man nav svešs,
protu būt paēdis un izsalcis, dzīvot pilnībā un ciest
trūkumu.
Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru.
Tomēr jūs labi darījāt, ņemdami dalību manās bēdās.
/Bībele, apustuļa Pāvila vēstule Kolosiešiem 4: 4-14/
# # #
Vairāk nekā pirms gadu tūkstoša
Mežotne bijusi seno zemgaļu nocietinājuma vieta,
bet muižas vēstures pirmsākumi meklējami
hercoga Jēkaba laikā 17.gs. vidū.
Vēlāk 1795. gada Krievijas ķeizariene Katrīna II
Mežotnes muižu nodeva mūža lietošanā savu mazbērnu
audzinātājai Šarlotei fon Līvenai,
kura lika uzcelt jaunu pils ēku.
Pils tika celta, izmantojot Džakomo Kvarengi projektu,
tās interjers veidots klasicisma stilā.
Tās celšana tika pabeigta 1802. gadā.
Pils un tās apkārtne ar rāmo Lielupes plūdumu, parku,
kas ir viens no skaistākajiem angļu stila ainavu parkiem
Latvijā,
rada neatkārtojamu gaisotni un vēlēšanos tur atgriezties
vēl un vēl.
/No Mežotnes pils prospekta/
# # #
Mežotne.
Kādu mirkli atkal dzīvošu pilī.
Uz man atvēlētās „celles” durvīm rakstīts –
„Ceļotājs”!
Liela ceļotāja lāde, pamatīga
dzelzs gulta ar spožām bumbām.
Pie sienām senlaicīgos rāmjos attēli ar dzīvē
redzētām ainavām – Jūdeja, Venēcija un Frankfurte pie
Mainas.
Bet aiz loga, pašā liepas virsotnē – stārķis ar savu
kundzi!
Liekas, ka arī šī jaukā ģimene man ir pazīstama!
Sasveicināmies un turpinām katrs savu dzīves ceļojumu!
#
Es esmu ceļotājs – no šīs
Dzīves uz
Nākamo.
Un mirklis, kurā mēs ar
Tevi satikāmies – ir kā maza
Pieturvieta starp
Divām
Bezgalībām.
#
Mani ātriem soļiem panāca kāds vīrs, tik vien bija,
ka paspēju pavaicāt, kur te tā slavenā ozolu birze(s)?
Tik taisni vien, taisni vien, un tur jau tie ozoli arī
būs,
bet viņi jau tādā bēdīgā stāvoklī.
Nu kā jau daždien tādi vecāki vīri …
Iešu un uzmundrināšu viņus!
Manas domas izdzirdējuši,
kaimiņmāju gaiļi sāka dziedāt vienā laidā!
Un ne pēc cik ilga laika –
tā nu mēs vairāki vīri tur stāvējām,
kā nu kurais! Bet nu jāteic gan –
es nebiju no tiem stiprākajiem ...
Un varēju tik priecāties par šo sastapšanos!
Bet, ja pavisam godīgi, man gribētos dzīvot tā,
lai vecumdienās arī ar mani kāds gribētu parunāties,
varbūt pat cepuri nenoņēmis, tik atnāktu un pavaicātu –
kā tu tagad dzīvo, vai tev kā nevajag?
Jā, ko tad man vajadzētu,
droši vien to pašu ko šiem ozoliem, tik
Mīlestību vien!
#
Lietus, ... un lietas skaistas!
Cilvēks ... un ozolu diženums!
Cilvēks sēd pie ozolkoka galda un ēd savu
Dienišķo maizīti.
Vēl aug
Ozoli un vīri kā
Ozoli, kam
Liepas kā kuplas sievas apņemamas!
#
Kad mazie stārķēni ir izauguši tik
Lieli un jau grasās pamest jūsu
Ligzdu, tad pakāpieties līdz
Viņu debesīm, un tur varēsiet redzēt –
Zeme ir apaļa.
Un reiz tie atkal apciemos
Jūs.
#
Dzīvoju es
Pilī, un kas
Pasaulē notiek – nezinu.
Pils parkā ganās
Avis, un arī tas mani
Iepriecina!
Naktīs es esmu
„Aizceļojis”, un kur – es
Nezinu.
Kad no rīta esmu atgriezies,
Mani aicina brokastīs!
Arī tāda var būt
Dzīve!
#
Līst – vai katru dienu,
Aitiņas samirkušas un grib nākt
Pilī.
Vai lai šoziem staigāju
Slapjos
Dūrainīšos?
#
Un, atstājot šo
Pili, visvairāk man pietrūks
Stārķu ģimenes, kura paliks uz
Ilgiem gadiem pils dārza kuplajā
Liepā.
Viņi te ieradīsies gadu no gada,
Līdz ...
Un es arī centīšos pa reizei apciemot,
Gribas sacīt –
Savus draugus!
Bet to nu gan es varu
Apsolīt, ka,
Lai kur arī mēs tiktos,
Es vienmēr
Pasveicināšu šos
Baltos, skaistos
Mīlestības
Putnus!
#
Visas upes plūst uz
Jūru!
Visas domas trauc pie
Dieva!
Kurp tad lai
Upes steigtos?
#
Ja tavā
Dzīvē nav nekā
Būtiskāka, tad tā nav arī
nauda, kas nosaka
Visu tavā
Dzīvē.
Tava dzīve ir
neziņas pilna...
#
Stāvā, liepām apaugušā
Lielupes krastā, kādu pāris kilometru gājumā no
Mežotnes pils, zem kuplas un jau labi vecas
Mežābeles kāds pirms gadiem piecdesmit vai
Senāk iekārtojis ērtu
Soliņu.
Nu jau tas ir apsūnojis un pus sabrucis, bet tieši uz
Tāda man gribas apsēsties un raudzīties rāmajā
Lielupes plūdumā.
Un te, šinī bezgala skaistajā vietā,
Vīngliemežu mīlas pāru un visu
Ziedu laikā gribas pateikt sev tā, lai es pats
Ticētu tam, ko gribu sacīt
Visiem!
Es
Ticu šim brīnumam, kuru saucam par
Dzīvi!
Es
Ticu šim brīnumam, kuru saucam par
Cilvēciskām attiecībām starp visu
Dzīvo!
Es
Ticu šim brīnumam –
Dieva un
Cilvēka attiecībām,
ko vienā vārdā saucam par –
Mīlestību!
/Mežotnē, 17.05.2003 ./
/turpinājumi sekos/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru