Elita Ratinika: – Cik labi, cik labi …





... pēc Kristus dzimšanas šis augusts ir tūkstoš
deviņi simti piecdesmit otrais.
Vējš tikko sācis mācīties šāgada rudens pūtienu.
Noskrien kādu gabalu pa lielūdeni, tad, sacēlis gaisā smilšu šļakatas,
vējš atrod aizvēju un pierimst.
Pazūdot brāzmām, arī jūrā noplok viļņi.
Lielajam ūdenim vairs tikai meža ezera elpa.
Sekojot vēja ceļam, divi cilvēki elpo aizvien ātrāk.
Sievietes puķainā kleita gluži vai apkampj vīrieša gaišās lina bikses.
Pēc lielā vēja nāk liels aizvējš.
Un kārklu krūmā pēkšņi uzzied zīda puķes.
No puteņu mēneša abi krājuši pieskārienkāri, nu, te,
smilšu palagos nav jādomā ne par istabas plānajām sienām,
ne par atspergultas skaļajām šūpām.
Te ļauts līgoties vienā ritmā ar jūras viļņiem,
te drīkst kliegt kopā ar kaijām.
Un brīvības sajūta atver Pasaules Telpas durvis uz
Lielāko no brīnumiem.
Mūžīgā Laika Vismazākajā Mirklī sākos es.
Tas bija Vējš, kas iesaucās:
- Sveika! Satiksimies ceriņziedu laikā!
Mani kāds gaida! Tas bija pirmais, ko apjautu.
Izvēlējos visskaistāko maija dienu un piedzimu.
Atvērusi actiņas, ieraudzīju gaismu.
Tātad, Pasaule ir gaiša.
Aiz Slokas slimnīcas loga kāds māja ar ceriņzaru.
Tas varēja būt tikai Vējš.
Draugam var ticēt! Tas bija otrais, ko sapratu.
Pēc septiņām dienām braucu vilcienā.
Mammiņu pazīstu jau sen, viņa smaržo jaukāk par ceriņiem.
Tagad, papiņa rokās, sajūtu vēl ko, tā ir drošība ,un,
es domāju, tā smaržo drusciņ pēc viršiem.
- Egim nav gultiņas.
- Pagaidām derēs kumodes šūplāde.
- Ja nu Egucis brēkuļos un saimnieki mūs izdzīs?
- Tad, jūs, abas manas meitenītes, padzīvosiet laukos,
kamēr sameklēšu citu istabu. Un VEFā man labi maksā,
varēsim celt māju. Tagad mēs esam liela ģimene.
- Cik labi, cik labi…
Labi gan pasaule iekārtota, mammiņai ir pieniņš,
papiņam- naudiņa, bērnam- mammiņa, papiņš un naudiņa.
Pēc mēneša atkal jaunas sajūtas. Mammiņas brālis Pēteris nes mani krustīt.
Ceļš smaržo pēc putekļiem, vienubrīd gan uzvējo tāds kā jūras svaigums,
bet, nekā, tas tikai ezers vien....
Pētera sieva Lūcija saka: – A, vot i Zosna,
broļs Joņs jau pi bazņeicis stov.
Tad nu mani ietin kaut kādā rišaljē un atkal ieliek krustēvam rokās.
Tā kā blakus ir krustmāte un mammiņa,
tad neredzu iemeslu satraukumam un uzvedos labi.
Līdz brīdim, kad dzirdu:- ...nododam Dieva rokās.
Kliedzu, mētāju roķeles, sitos ar kājelēm, jo svešās rokās negribu nokļūt.
Laikam, mammiņa saprot manu protestu un paņem savās rokās.
Atlikušie vasaras mēneši paiet pie babiņas Latgalē.
Mana guļvieta ir kastē, kas šūpojas uz visām pusēm.
Tas man patīk. Pārtinot mani sausā lupatiņā,
babiņa iztaisno man kājiņas un rociņas, visbeidzot,
aptin ar jostu. Tas nu gan man nepatīk. Brēcu, brēcu un brēcu.
Ko citu darīt nebrīvam cilvēkam! Mammiņa grib mani atbrīvot,
bet babiņa saka:- As sovus septeņus tai uzaudzinovu.
Tomēr arī babiņai mana brēkšana nepatīk,
tāpēc viņa izgudro manai mutītei sosku.
Sakošļātu maizi ar cukuru marlītē. Klusums ilgst,
kamēr jūtās saldumiņš,
tad mēlīte izstumj bezgaršīgo ņuku un brēcu atkal.
Ne jau ēst es gribu, bet ilgojos pēc brīvības,
pēc papiņa rokām un pēc jūras viļņotāja Vēja.
Brēcu līdz papiņš atbrauc mums pakaļ.
Pirmās rudens vēsmas pavadu vasaras vāģīšos.
Visbiežāk papiņš tos velk gar pašu jūras malu.
Spirgtais gaiss un vienmērīgie vilnīši man dod miedziņu.
Seklajā ūdenī tieku atstāta vāģīšos gulēt.
Mammiņas un papiņa balsis nāk no kārklāja puses, guļu mierīgi,
līdz iedomājos par gardo mammiņas ammiņu.
Klusiņām iečīkstos, tad sāku spārdīties,
tā kā babiņas jostā vairs neesmu iežņaugta,
deķītis izslīd no vāģīšiem un es tam līdzi.
O, jūra ir tik pat slapja, kā mani piečurātie autiņi!
Skaidrs, kāpēc tās kaijas brēc tik spalgi!
Tikusi papiņa rokās, vairs neraudu, zinu, esmu drošībā.
Mammiņa gan, velkot pa smiltīm tukšos vāģīšus, skaļi raud.
Visi slapjumi un sliktumi beidzas sausās drēbītēs.
Mājas ir vislabākā vieta, kur atgriezties...
Citu dienu mammiņa mani apliek spilveniem un es palieku vecāku gultā.
Kādam, tak, jānes iztirgot saimnieka kūpinātās reņģes.
Mammiņai padodas pārdot ātri, nu, varbūt, ne vienmēr.
Ņemu un noveļos aiz gultas, jaunajā vietā ir tumšs,
tad nu sadomāju, ka jāpaguļ.
Mammiņa, pārnākusi mājās un neieraudzījusi bērnu tur,
kur atstājusi, skrien pie saimniekpāra.
Skaļajām balsīm, pēc brīža, pievienoju savējo.
- Cik labi, bērns nav nozagts!
Tik labi nemaz tas nav, jo mums tiek uzteikta istaba.
Traks jau ar nekas nav, no Jūrmalas pārvācamies pie Rīgas vecmammas.
Tā pašauri gan ir vienā istabā, mēs, vecmamma, vecpaps un viņu meita.
To vēl var kaut kā pieciest, bet garāmbraucošos vilcienus..., nepieradušiem.
Pierast nesanāk, jo atkal dodamies prom.



Mazsalacā dzīvojam laimīgi līdz laikam, kad iemācos staigāt.
Papiņš un mammiņa priecīgi bez gala. Viņi vēl neapjauš sekas.
Uz brīdi mani atstāj pie klibās kaimiņtantes.
Piesteberēju pie kerogaza un aizķeru kastroli, kurā vārās zupa.
Laime no mūsmājām ir prom,
kamēr dzīst manas kājeles, kas iekārtas šņorēs.
Bērnam dzīst ātri un laime atkal dzīvo ar mums.
Mammiņa, uzvilkusi man mēteli, atļauj izskriet ārā,
kamēr pati saģērbsies. Viņa zināja,
ka man ir teikusi netuvoties dīķim.
Labāk viņa to nebūtu teikusi.
Pavasarīgi pakusušās dīķmalas tik ļoti vilināja!
Labi, ka blakus man stāvēja laime, tā vēlāk teica mammiņa.
Es gan zinu, ka laime tā nebija, tas bija kaimiņpuika,
kurš izvilka mani no aukstā ūdens.
Mammiņa aizskrien uz veikalu, tikai uz brītiņu.
Pirmo brītiņu spēlējos ar mantiņām,
otro brītiņu sadomāju iet pie papiņa.
Viņa darbiņš ir aiz vienas mājas. Nu, ļoti tuvu.
Papiņu neieraugu, toties uz galda ieraugu izģērbtu radio.
Laikam tas radio mani pagrūda, ka es riktīgi nokritu.
- Labi, ka bērns raud! Un papiņš, nometis cigareti, metās pie manis.
Parasti gan raudāšanu nesauca par labu, bet šis esot laimīgs gadījums.
Ko tur par šitām laimēm, īstā laime bija tad, kad,
kapeiciņas rociņā turot, gāju uz zaļu būdiņu.
Pāri bruģētajam laukumam, viena pati, atskatoties uz vecākiem.
Sasniegusi būdu ar lepno nosaukumu kiosks, ceļu rociņu līdz letei,
izberu kapeikas un tante ieliek man rokā vafeļu glāzīti pilnu ar saldējumu.
Kraukšķīga vafele ir puse no laimes, otra puse ir aukstais saldums.
Pasaku fejas un burvji ir nieks,
īsta saldējumpārdevēja, vot, tas ir prieks!





2 komentāri:

Anonīms teica...

Talantīgi..Manuprāt. Viens ir - tik dziļi just un tā saredzēt apkārtējo pasauli, bet otrs - spēt ietērpt savu redzējumu vārdos un nodot tālāk - paņemt aiz rokas lasītāju un ievest (atļaut ienākt) savā pasaulē... Tas ir Talants...
Mani vissirsnīgākie sveicieni un cildinājums Autorei!!!
Paldies!
Kāda lasītāja, Jūsu vārda māsīca...

Anonīms teica...

Reiz skolā man mācīja rakstīt atstāstījumus. Bet Jums paldies par sirsnīgajiem vārdiem! Elita.