Livars Jankovskis "STĀSTI VISIEM"






Ko mēs zinām, ir piliens,
ko nezinām – okeāns. /Ī. Ņūtons/



Nereti tiku aicināts uzstāties skolās, bērnu namos, pansionātos.
Tā arī torīt, jau pašā agrumā – atrados kādā nelielā lauku skoliņā.
Mazākie puikas ar vilšanos uzņēma manu autiņu – tikai golfiņš …
Lielākie tik pasveicināja un devās uz fizkultūras zāli, kur arī
tikšanās bija paredzēta.
Radās neviltota sajūta, ka tas bija skolas plāna obligāts un formāls pasākums.
Kādu laiku mani aicināja uzkavēties skolotāju istabā, tēju vai kafiju neviens,
protams, nepiedāvāja, ka jau teicu, gaisotne bija visnotaļ, lai arī pavasarīga –
bet stipri ledaina … Nu nekādi nevarēju sajust, ka esmu pa īsam gaidīts …
Līdz zvanam vēl kādas desmit minūtes, un šo laiku gandrīz katrs no skolotājiem
Izmantoja, lai pasacītu savu atziņu  par Dieva neesamību un baznīcas bezjēdzību, mantkārību … 
un vispār – viens liels teātris …
Atskanēja zvans un iegāju – nelabvēlīgi murdošajā sporta zālē …
Ar domu – ka no tās man jāiziet ar uzvaru …
Iepazīstināju ar sevi un nedaudz par savu laiku, kādā citā lauku skoliņā …
Par deviņus kilometrus garo ceļu uz skolu un pirmajām nojausmām un 
piedzīvojumiem par Dieva esamību.
Klausītāji mani pārsteidza ar vien vairāk un vairāk,
telpā valdīja pilnīgs klusums  un nepārprotami labvēlīga attieksme …
Savu uzstāšanos beidzu ar nelielu lasījumu, no manis sastādītas grāmatiņas –
Izcilu cilvēku atziņas par Dieva esamību.

Mēs stāvam krustceļos, kā nekad cilvēce vēl nav stāvējusi savā vēsturē. 
Viens no diviem: vai nu cilvēce sevī izveidos tehniski pilnīgu nezvēru, 
vai arī taps par Dieva līdzību. 
Tāpat kā nenoliedzama īstenība ir, 
ka dēmonu sātaniskā vara ir pakļāvusi šo pasauli sev, 
tāda pati nenoliedzama patiesība ir arī tā, ka 
Kristus ir šo dēmonisko varu pārvarētāja spēks. 
Nekāda politiska gudrība un nekāda zinātniska atklāsme 
nespēj pagriezt gājuma virzienu, ja šai gudrībai un 
šai atklāsmei nebūs Evaņģēlija un Dieva Gara svētības.

/Makss Borns (1882 – 1970),
vācu atomfiziķis, Nobela prēmijas laureāts./

Pastāstīju vēl kādu anekdoti, visi kopā pasmējāmies un ar godu šķīrāmies.
Skolotāju istabā paņēmu savu mētelīti un cepurīti,
ar smaidu atvadījos un devos uz savu Golfiņu.
Vēl bija pavasarīgi vēss, kādu laiku sildīju motoru un salonu …
Tad atvērās skolas durvis un uz sliekšņa iznāca trīs skolotāji un tikai,
kaut ko ar rokām noplātīja …– viņš jau aizbrauc …
Kā es sapratu …
Noslāpēju motoru un vaicāju, vai viņi ko vēlas?
Jā, jā – vai es nevarēt uz kādu brīdi vēl atgriezties?
Īsti nenojautis, kas mani sagaida, paņēmu portfeli un iegāju skolā …
Mani ieaicināja vēlreiz skolotāju istabā,
kura tagad bija pilna ar skolas darbiniekiem,
pasniedzējiem un vecāko klašu audzēkņiem …
Viņiem visiem esot  viens lūgums,
vai es nevarētu nolasīt pārējās,
ievērojamo cilvēku atziņas par Dievu?

Jo vairāk mēs iedziļināmies dabas izpratnē, 
jo dižāka kļūst pārliecība, ka tikai ticība visvarenajam 
Radītājam un Tā dievišķai gudrībai, kas radījis debesis un zemi, 
pēc stingri noteikta un mūžīga plāna, 
var atrisināt dabas un cilvēka dzīves noslēpumus. 
Arī turpmāk mēs celsim pieminekļus cilvēkiem, 
kas ar savu ugunīgo garu veikuši ko izcilu, 
bet mums nav jāaizmirst, kāds gods pienākas Tam, 
kas ielicis brīnumu katrā puteklītī un veselu 
dzīvības pasauli vienā ūdens pilienā.
(Eduards van Benedens (1846. – 1910.), beļģu zinātnieks, biologs.)

#

Saules sistēmu skaits, mērs, svars ir tikpat pilnīgs kā radīšanas dienā: 
no īpašībām, kas tām iedotas  un ir neizdzēšamas, 
arī mēs varam mācīties, ka mūsu lēmumu noteiktība, 
mūsu spriedumu pareizība, mūsu darbu krietnums – 
ko mēs pieskaitām pie savām cēlākām īpašībām – 
atbilst mums tāpēc, ka tām piemīt kāda svarīga līdzība ar būtni, 
kas sākumā radīja ne tikai debesis un zemi, bet arī vielu, 
no kā debess un zeme sastāv.
(Džeimss Klārks Maksvels (1831. – 1879.), angļu fiziķis.)

#

Vienīgi Dievs var aizpildīt vakuumu katra cilvēka sirdī. 
Nekas no tā, ko radījis cilvēks, šo vakuumu aizpildīt nevar. 
Vienīgi Dievs, Kuru mēs pazīstam ar Jēzus Kristus starpniecību, 
aizpilda šo tukšumu.
B. Paskāls

Vēl pārdesmit minūtes, kājās stāvot, cilvēki klausījās šo vēsti – par
Dievu, Dzīvi un Sevi …
   Nereti, izmetu kādu palielāku ceļa līkumu,
lai atkal redzētu, kaut tikai pa gabalu, šo nelielo lauku skoliņu.
Būtu kādreiz ciemos jāiebrauc …






STĀSTI VISIEM
/turpinājumi sekos/


Nav komentāru: