Ko mēs zinām, ir
piliens,
ko nezinām –
okeāns. /Ī. Ņūtons/
Nereti tiku aicināts uzstāties
skolās, bērnu namos, pansionātos.
Tā arī torīt, jau pašā
agrumā – atrados kādā nelielā lauku skoliņā.
Mazākie puikas ar vilšanos
uzņēma manu autiņu – tikai golfiņš …
Lielākie tik pasveicināja
un devās uz fizkultūras zāli, kur arī
tikšanās bija paredzēta.
Radās neviltota sajūta, ka
tas bija skolas plāna obligāts un formāls pasākums.
Kādu laiku mani aicināja
uzkavēties skolotāju istabā, tēju vai kafiju neviens,
protams, nepiedāvāja, ka
jau teicu, gaisotne bija visnotaļ, lai arī pavasarīga –
bet stipri ledaina … Nu
nekādi nevarēju sajust, ka esmu pa īsam gaidīts …
Līdz zvanam vēl kādas
desmit minūtes, un šo laiku gandrīz katrs no skolotājiem
Izmantoja, lai pasacītu savu
atziņu par Dieva neesamību un baznīcas
bezjēdzību, mantkārību …
un vispār – viens liels teātris …
un vispār – viens liels teātris …
Atskanēja zvans un iegāju
– nelabvēlīgi murdošajā sporta zālē …
Ar domu – ka no tās man
jāiziet ar uzvaru …
Iepazīstināju ar sevi un
nedaudz par savu laiku, kādā citā lauku skoliņā …
Par deviņus kilometrus
garo ceļu uz skolu un pirmajām nojausmām un
piedzīvojumiem par Dieva esamību.
Klausītāji mani pārsteidza
ar vien vairāk un vairāk,
telpā valdīja pilnīgs
klusums un nepārprotami labvēlīga
attieksme …
Savu uzstāšanos beidzu ar nelielu
lasījumu, no manis sastādītas grāmatiņas –
Izcilu cilvēku atziņas par
Dieva esamību.
Mēs stāvam
krustceļos, kā nekad cilvēce vēl nav stāvējusi savā vēsturē.
Viens no diviem:
vai nu cilvēce sevī izveidos tehniski pilnīgu nezvēru,
vai arī taps par Dieva
līdzību.
Tāpat kā nenoliedzama īstenība ir,
ka dēmonu sātaniskā vara ir
pakļāvusi šo pasauli sev,
tāda pati nenoliedzama patiesība ir arī tā, ka
Kristus ir šo dēmonisko varu pārvarētāja spēks.
Nekāda politiska gudrība un nekāda
zinātniska atklāsme
nespēj pagriezt gājuma virzienu, ja šai gudrībai un
šai
atklāsmei nebūs Evaņģēlija un Dieva Gara svētības.
/Makss Borns (1882 – 1970),
vācu atomfiziķis, Nobela prēmijas
laureāts./
Pastāstīju vēl kādu
anekdoti, visi kopā pasmējāmies un ar godu šķīrāmies.
Skolotāju istabā paņēmu
savu mētelīti un cepurīti,
ar smaidu atvadījos un
devos uz savu Golfiņu.
Vēl bija pavasarīgi vēss,
kādu laiku sildīju motoru un salonu …
Tad atvērās skolas durvis
un uz sliekšņa iznāca trīs skolotāji un tikai,
kaut ko ar rokām noplātīja
…– viņš jau aizbrauc …
Kā es sapratu …
Noslāpēju motoru un
vaicāju, vai viņi ko vēlas?
Jā, jā – vai es nevarēt uz
kādu brīdi vēl atgriezties?
Īsti nenojautis, kas mani
sagaida, paņēmu portfeli un iegāju skolā …
Mani ieaicināja vēlreiz
skolotāju istabā,
kura tagad bija pilna ar
skolas darbiniekiem,
pasniedzējiem un vecāko
klašu audzēkņiem …
Viņiem visiem esot viens lūgums,
vai es nevarētu nolasīt
pārējās,
ievērojamo cilvēku atziņas
par Dievu?
Jo vairāk mēs
iedziļināmies dabas izpratnē,
jo dižāka kļūst pārliecība, ka tikai ticība visvarenajam
Radītājam un Tā dievišķai gudrībai, kas radījis debesis un zemi,
pēc stingri noteikta un mūžīga plāna,
var atrisināt dabas un cilvēka dzīves noslēpumus.
Arī turpmāk mēs celsim pieminekļus cilvēkiem,
kas ar savu ugunīgo garu veikuši ko izcilu,
bet mums nav jāaizmirst, kāds gods pienākas Tam,
kas ielicis brīnumu katrā puteklītī un veselu
dzīvības pasauli vienā ūdens pilienā.
jo dižāka kļūst pārliecība, ka tikai ticība visvarenajam
Radītājam un Tā dievišķai gudrībai, kas radījis debesis un zemi,
pēc stingri noteikta un mūžīga plāna,
var atrisināt dabas un cilvēka dzīves noslēpumus.
Arī turpmāk mēs celsim pieminekļus cilvēkiem,
kas ar savu ugunīgo garu veikuši ko izcilu,
bet mums nav jāaizmirst, kāds gods pienākas Tam,
kas ielicis brīnumu katrā puteklītī un veselu
dzīvības pasauli vienā ūdens pilienā.
(Eduards van Benedens (1846. – 1910.), beļģu zinātnieks, biologs.)
#
Saules
sistēmu skaits, mērs, svars ir tikpat pilnīgs kā radīšanas dienā:
no īpašībām, kas tām iedotas un ir neizdzēšamas,
arī mēs varam mācīties, ka mūsu lēmumu noteiktība,
mūsu spriedumu pareizība, mūsu darbu krietnums –
ko mēs pieskaitām pie savām cēlākām īpašībām –
atbilst mums tāpēc, ka tām piemīt kāda svarīga līdzība ar būtni,
kas sākumā radīja ne tikai debesis un zemi, bet arī vielu,
no kā debess un zeme sastāv.
no īpašībām, kas tām iedotas un ir neizdzēšamas,
arī mēs varam mācīties, ka mūsu lēmumu noteiktība,
mūsu spriedumu pareizība, mūsu darbu krietnums –
ko mēs pieskaitām pie savām cēlākām īpašībām –
atbilst mums tāpēc, ka tām piemīt kāda svarīga līdzība ar būtni,
kas sākumā radīja ne tikai debesis un zemi, bet arī vielu,
no kā debess un zeme sastāv.
(Džeimss Klārks Maksvels (1831. –
1879.), angļu fiziķis.)
#
Vienīgi
Dievs var aizpildīt vakuumu katra cilvēka sirdī.
Nekas no tā, ko radījis cilvēks, šo vakuumu aizpildīt nevar.
Vienīgi Dievs, Kuru mēs pazīstam ar Jēzus Kristus starpniecību,
aizpilda šo tukšumu.
Nekas no tā, ko radījis cilvēks, šo vakuumu aizpildīt nevar.
Vienīgi Dievs, Kuru mēs pazīstam ar Jēzus Kristus starpniecību,
aizpilda šo tukšumu.
B. Paskāls
Vēl pārdesmit minūtes, kājās stāvot, cilvēki klausījās šo vēsti – par
Dievu, Dzīvi un Sevi …
Nereti, izmetu kādu palielāku ceļa
līkumu,
lai atkal redzētu, kaut tikai pa gabalu, šo nelielo lauku skoliņu.
Būtu kādreiz ciemos jāiebrauc …
STĀSTI VISIEM
/turpinājumi sekos/
/turpinājumi sekos/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru