Livars Jankovskis "STĀSTI VISIEM"

Piegriezējs

Daudzi viņu uzskatīja par labāko drēbnieku galvaspilsētā,

varbūt, pat visā mūsu zemītē.

Viņš darināja uzvalkus visslavenākajiem, bagātākajiem un

to laiku sabiedrībā labi zināmiem  cilvēkiem.

Patiešām tas bija augstas klases meistars.

Tā nu gadījās, ka arī es, reiz sastapos ar šo slavenību.

Viņš bija nopircis melnu, ozolkoka bufeti.

Vajadzēja kādus jaunus un stiprus puišus, kas smago un

stikloto trauku skapi uznestu viņa Vecrīgas dzīvoklī.

Norunātā laikā un vietā, mēs seši, jaunības un spēka pārpilnie,

smago mēbeli uzmanīgi izcēlām no mašīnas un

gatavojāmies jau nest iekšā, kad meistars teica, ka tā tā lieta neiešot,

vajagot pirms smagā darba nedaudz iestiprināties.

Labi vārdi, nenoliedzami. Un tajos laikos konjaks, un vēl dārgs,

ar smukām lašmaizītēm, bija tas, ko katrs students varēja tik vēlēties.

Jā, un tad ķērāmies pie bufetes …

Vieglāka viņa nebūt nebija kļuvusi, ja ne smagāka …

Trepes bija stāvas un uz riņķi vien.

Nebija ko domāt, ka smago nesamo varētu kur nolikt, lai elpu atvilktu.

Un vēl jau mums bija piesolīts krietni samaksāt …

Nostīvējāmies ar to melno ozolērmu ne pa jokam, 
tak jānes bija līdz pašai mājas augšai … 
Kur katrs stāvs kādi četri metri, un stāvi pavisam pieci …

Apžēliņ, kas tas bija par stiepienu, kamēr tikām līdz dzīvokļa durvīm …

Tik nu tās bija stipri par šauru, lai mēbeli tām varētu cauri izgrūst …

Izmēģinājām gan šā, gan tā … bet, nekā …

Tad meistars iegāja istabā, iznesa mums visiem dubultu naudiņu,

konjaciņu ar lasīti un teica: Laikam būšu nepareizu mēru noņēmis …

Nesiet nu to atkal lejā, būs vien jāved atpakaļ uz veikalu …

STĀSTI VISIEM

/turpinājumi sekos/