Kaķēns …
Mazais dzīvības kamoliņš,
auksto ziemas vēju
plosīts, sarāvies tupēja
uz soliņa stiklotajā
autobusa pieturas nojumītē …
Visi braukt gribētāji
sabozušies stāvēja un gaidīja savu glābiņu …
Bet autobuss kā nenāca tā
nenāca …
Te, ap stūri parādījās
kāda korpulenta dāma,
ar kūpošu cigareti zobos …
Mani pārņēma sajūta, ka
tas bija vienīgais cilvēks,
kam nesala …
Viņa taisnā ceļā devās
pieturas nojumītē,
apsēdās uz soliņa blakus
kaķēnam, nometa vēl
dūmojošo izsmēķi, atpogāja
savu mēteli …
Tad uzmanīgi paņēma mazo
minku un iestūķēja sev azotē …
Tā nu mēs visi gaidījām
sasodīto autobusu, kurš nenāca un nenāca …
Beidzot, beidzot tas
parādījās …
Sieviete strauji izņēma
kaķēnu no azotes, uzpūta tam savu silto
dvašu, nolika viņu atpakaļ
uz soliņa
un kopā ar mums iekāpa
autobusā …
/turpinājumi sekos/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru