Profesors …
Neaizmirstama
un Dvēselē paliekoša bija tikšanās ar
literatūras
un teoloģijas zinātnieku
Arvīdu
Ziedoni.
Vēlāk
viņš arī uzrakstīja priekšvārdu mani dzejoļu
grāmatai
„Viss ir tik tuvu …”
1989.
gada novembra sākumā, ieradāmies viņa
Bukskauntijas
draudzē.
Mana
dzejas programma bija paredzēta tikai pēc dienas.
Tā
kā viena mums bija brīva, cienījamais profesors piedāvāja
mūs
aizvest uz savu Alma mater, kur ilgus
gadus
viņš bija ievirzījis savus studentus literatūras
neaptveramajos
plašumos.
Agrā
priekšpusdienā profesors atbrauca pēc mums uz
viesnīcu.
Puiši sēdēja aizmugurē, es blakus „šoferītim” …
Profesors
stāstīja daudz visādus brīnumus un gudras lietas,
arī
smieklīgus un kuriozus gadījumus no piedzīvotā …
Man
par lielu pārsteigumu, mācītājs sāka runāt ļoti izkoptā un
bagātā
krievu valodā … Un izrādījās, ka arī es biju lasījis,
Tolstoju,
Puškinu, Dostojevski, Majakovski, Čehovu …
Puiši
aizmugurē smējās un ik pa laikam, ko latviski piebilda…
Bet
mēs tik krieviski triecām tālāk, tur bija anekdotes, častuškas,
viss,
ar ko krievu valoda ir bagāta …
Laiks,
tas aizsteidz tik nemanāmi …
Vēl
mirklis … un mēs jau esam -
Mīlenbergas
koledžas pagalmā.
Profesors
vēl smiedamies mūs piekodināja, it sevišķi mani,
klausīties
uzmanīgi, ko viņš saka …
Protams,
protams, mēs gandrīz nopietni atteicām.
Jā,
nebija ilgi jāgaida, kad profesors sasveicinājās ar kādu
savu
kolēģi un iepazīstinot ar mums, teica:
Profesors
Livars Jankovskis ar saviem studentiem no Latvijas …
Es
tikai māju ar galvu un neko sakarīgu atbildēt nespēju …
Man
bija jāvalda pārsteigums un arī smiekli …
Tā
mēs izstaigājām plašo koledžu un visiem tiku stādīts priekšā,
kā
kolēģis no Latvijas, profesors Livars Jankovskis ar saviem studentiem …
Kā
gan es būtu varējis iebilst un sacīt, ka mācītājs tikai joko …
Man
jau pašam arī patika, kaut vienu stundu - pabūt
Profesora
godā …
/turpinājumi sekos/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru