Tas ir jautājums …
Atskanēja
zvans …
Es
pabeidzu kārtējo nodarbību un
visi
atstāja telpu, arī es grasījos dodies uz savu kabinetu.
Bet
atvērtajās durvīs pamanīju direktoru, ar
kādu
Latvijā
populāru ministru.
Mēs
smaidīdami sasveicinājāmies un mūsu
pedagoģijas
zinātņu doktors sacīja,
ka
arī ministra kungs grib iepazīties ar izdaudzināto
kristīgās
ētikas kabinetu un daudzajiem eksponātiem.
Mēs
gājām no stenda uz stenda, skatījām daudzās
Bībeles,
lūgšanu grāmatas un citus
mūsu
laikmeta sadzīves un kultūras priekšmetus.
Tā
bijām nonākuši līdz
eksponātiem
pieblīvētās telpas gala sienai,
kur
atradās improvizēts altāris un zem tā –
raibos
akmentiņos urdzoša, neliela strūklaka.
Es
noliecos pie tās un gliemežvāciņā pasmēlis ūdeni,
to
ielēju kāda akmens iedobītē.
Redziet,
re, kur bizbizmārīte - man viņa te katru dienu jāpadzirda …
Ministrs,
kas bija arī kādas mācību iestādes profesors,
paskatījās
uz mani, tad direktoru, vēlreiz uz mani, un uzlūkodams,
acīm
skaidri saredzamo plastmasas kukainīti, neizpratnē vaicāja:
Vai
tad viņa ir dzīva?
Direktors uzsmaidīja ministram,
uzrunāja
to vārdā un sacīja:
Redzi,
tas arī ir ticības jautājums …
/turpinājumi sekos/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru