Livars Jankovskis "STĀSTI VISIEM"








Pēdējā brīdī ...



Tas bija sen.
Tikko beidzies manas otrās grāmatas „Viss ir tik tuvu …”
svinīgais atvēršanas pasākums Kuldīgas „Indriķa Zeberiņa” grāmatnīcā.
Apsveikumu runas izskanējušas, puķes saņemtas un līdz 
Pateicības dievkalpojumam vairs tikai stunda.
Visi, draudzīgā pulciņā, pa 
Ventspils ielu dodamies uz Katrīnas baznīcu.

 Zem saules mums katram ir kāda īpaša vieta,
kuru saucam par savu
Dzimteni.
Un mums katram ir iespēja izvēlēties par savu kādu
Dievnamu,
kurā tu esi kristīts, iesvētīts, kurā var atnākt un sastapties ar
Dievu.
Kuldīgā, manā dzimtajā pilsētā,
stāv mana, tava, mūsu baznīca.
Tik balta, tik vienreizēja, tik mīļa!
Un tu jūti – tavs skatiens, sirds un domas trauc
augšup! /No izdevuma „Viss ir tik tuvu …”/

Tā bija diena, kad gribējās visu atcerēties, 
visus apskaut un visiem visu piedot …
Līdz dievkalpojuma sākumam vairs tikai divdesmit minūtes …
Pie manis piesteidza Kuldīgas muzeja
fondu glabātāja un aicināja steigšus doties
apskatīt tikko iekārtoto novada baznīcu 
ekspozīciju - senajās fotogrāfijās.
Nevaru pasacīt, kas man lika skriet viņai līdzi …
Mēs baznīcā atgriezāmies pēdējā brīdī …

Man liekas
Mūzika skan
Debesīs.

Un spārnu vēdām
Aizskar
Mūs.

Te manas
Mājas,
Dzērvju
Dziesmās ieaustas.

Te
Ābols laikā
Krīt.

Un ģerānijas logos
Zied.

Te mana
Dzīve,
Baltos ziedos rit.

Te mani
Māte rītos modina.

Te pāri visam
Augstas
Debesis.

Te mani
Kāds ir gribējis.

Kā zvaigznes
Debesīs
Te pāri visam
Rudzi zied.

Te mana
Māte tā kā balta
Saule riet.

Te
Dievs mums visiem
Mīlestību māca. /No izdevuma „Viss ir tik tuvu …”/
    Dievkalpojuma beigās mani lūdza ļaudīm ko labu pastāstīt …
Es raudzījos pilnajā baznīcā un savu sajūsmu valdīdams teicu:
Pirms dievkalpojuma, pēdējā mirklī, mani aicināja
uz muzeju …
Un tas jau nav ielas otrajā pusē …
Mēs turp – skriešus, aizelsušies …
Man nāca smiekli, jo nevarēju saprast, kāpēc es to daru …
Tieši šodien, pēdējā brīdī … tā izstāde tur būs vēl ilgi …
Bet, mēs skrējām …
Kad nonācām līdz muzeja otrajam stāvam …
Es stendā - ieraudzīju atbildi …
Atbildi, kuru biju meklējis daudzus gadus …
Man ir tikai viena fotogrāfija, kurā mana
Mamma, jauna un skaista, iet iesvētībās …
Tik pēc attēla nevarēja pateikt, 
pie kuras baznīcas tas nofotografēts …
Tagad es to zinu, 
Pateicības dievkalpojuma dienā es to
uzzināju …
Tā bija baznīca, kuras drupās reiz uzstādījām krustu …
Kur, kādā Ziemassvētku vakarā, mūs aicināja pie zārciņa aizlūgt
par kādu ciema māmiņu, kuru arī es,
braucot garām šīs baznīcas drupām, tik bieži tiku redzējis …
   Muzeja izstādē bija tāda pati fotogrāfija - kā man ... 
un zem tās paraksts:
Vārmes baznīca.

1937. g.

 Ps. /Attēls ievietots arī grāmatā "Viss ir tik tuvu ..."/
/Mācītājs - Jānis Kangars (15.03.1007. - 06.09.1943./
/Padomju represiju (genocīda) upuris/
Viss ir tik tuvu:
Tu,
Un mana
Māte
Iesvētībās iet.

Viss ir tik tuvu,
Ka dzīve tā –
Kā Mirte zied.

Mans vecaistēvs
Un Omīte.
Un Dievs tur augstu
Debesīs

Viss ir tik tuvu, cik
Tuvu vien var būt. /No izdevuma „Viss ir tik tuvu …”/

Kad atceros šo notikumu, un esmu piedzīvojis
Vārmes baznīcas augšāmcelšanos, ka esmu tur lasījis savus darbus,
Atkal gribas sacīt:

Pirms simt un diviem,
Trīssimt un vēl
Simt gadiem
Jauni puiši un
Meitenes,
Vīri un sievas
Stāvēja uz ceļiem
Un
Lūdza
Dievu.

Tev acīs ir asaras,
Un es nevaru nostāvēt
Kājās.

Te
Tavi
Senči
Lūdza
Dievu. /No izdevuma „Viss ir tik tuvu …”/





/turpinājumi sekos/

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Abonēt: Ziņas komentāri (Atom)