2005. g. 9. maijā, ASV
Indianapolē un Čikāgā

09.05.2005.

    Milvoki – vai pēdējo reizi? 
Jaukas, sirsnīgas un mazliet skumīgas atvadu brokastis 
(ļoti agras – tā kā ieilgušas vakariņas) no Ozoliņu ģimenes. 
Milvoki vēl guļ – mēs jau ceļā. 
Pēc četrdesmit minūtēm jau braucam cauri Čikāgai, 
pulkstenis rāda 4.40 – kaut kas no trakuma. 
Čikāgas centrs samērā patukšs, 
arī mēs piestājam un izmetam kādu loku, 
nez vai citreiz tik agri būsim šīs lielpilsētas viducī…

Jāteic – skaisti, smaržo pēc rīta un daudz, daudz puķēm…

Čikāga ir skaista – kā dzīve.

Pirms pusdienām sasniedzam Indianapoli, un mūsu saimnieki ir

Jānis un Zenta Elberti. Izrādās, ka vakarā, pēc manas programmas, 
būs maza pasēdēšana, jo 
Jānim šodien paliek 82 gadi…
Nu kas to atkal būtu domājis...
man likās – kādi 60... hm… 
Lai arī es tāds izskatītos – 
viņš mani apgādā ar labiem vitamīniem. 
Ticu, ka tas līdzēs…

   Koncertā satieku vecus draugus, 
un mīļus ievadvārdus saka mācītājs 
Gunārs Lazdiņš. Vēl neesmu aizmirsis, 
kā viņš mani pieteica iepriekšējā viesošanās reizē, 
paldies viņam… 
Izstāde kārtējo reizi iekārtota lieliski, 
un arī ar savu programmu esmu apmierināts… 
Ar nelielu nokavēšanos ieradās diriģente 
Aija Vintere Brugman, 
pie kuras mēs mīļi tikām uzņemti viņas mājās pirms sešiem gadiem, 
siltas bučas un pučas… (puķes) Parakstu grāmatiņas... 
un jūtos ņiprs jo ņiprs. Mājās gaida gardas svētku vakariņas… 
Un man par lielu pārsteigumu – telefona saruna ar Austrāliju, 
tur jau nonākusi laba ziņa par manu uzstāšanos šai pusē. 
Zvanītājs ir Jāņa dēls Aldis Elberts, 
ar kuru es iepazinos pirms gada Kuldīgā. 
Viņš ir Austrālijas lielākās latviešu draudzes mācītājs…

Re, kā tās lietas notiek… 
Liekos gultiņā un mēģinu visu to pa miegam izprast, 
bet – nekā... 

Ceļā uz Indianapoli nezin kāpēc daudz runājām par Austrāliju, 
pat aizsapņojāmies par iespējamu koncertturneju...

Amerika caur Tojotas logu

šeit