Gaujienā
Biju
aicināts uz tikšanos kādā jauniešu darba un
atpūtas
vasaras nometnē.
Kā
jau parasti, ierados vairākas stundas iepriekš,
lai
iepazītos ar apkārtni un ko interesantu redzētu.
Iebraucis
mazpilsētā, uzrunāju pirmo pretimnācēju, ar jautājumu -
ko
man vajadzētu apskatīt Gaujienā?
Sieviete
nopētīja mani, tad manu braucamrīku un nosauca
Millijas
vārdu – viņa te dzīvojot visilgāk un zina visu un droši vien arī,
visu
par visiem …
Cienījamo
kundzi sastapu viņas privātmājā, it kā joga pozā sēžam dīvānā,
ar
sev priekšā atšķirtu kalendāru, kuru viņa lasīja bez brillēm …
Millijas
kundze bija ļoti laipna, inteliģenta un runātīga.
Uzzinot,
ka viņai ir lielas grūtības pārvietoties, pēc kāda laika vaicāju,
vai
tā nevēlētos, lai es viņu kaut kur aizvedu, jo laika man vēl bija gana.
Jā,
viņa teica – uz kapiem …
Es
tā neveikli paskatījos uz viņu, cienījamā,
bijusī aptiekas vadītāja pasmaidīja un sacīja, ka
pārsvarā visi,
ko
viņa esot labi pazinusi – dusot kapiņos …
Nav
viegli būt vecākajai, senie draugi jau esot Mājās …
Tad
viņa paskatījās uz Kristus attēlu pie sienas un teica:
ka
pēc kara, no mājas bija palikusi tik šī – siena ar Kristu …
Vairāk
no ēkām nekas … tik krāsmatas …
Uzspridzināja
arī Gaujienas baznīcu un mācītāju nošāva …
Es
arī tajā baznīcā gāju …
Nu
– ir tikai atmiņas un drupas …
Vakarpusē,
ar Millijas kundzi un nometnes dalībniekiem,
Gaujienas greznās baznīcas vietā noturējām svētbrīdi.
Jau krēsloja, kad svecīšu gājienā
devāmies
uz kapsētu pie mācītāja un daudziem,
kara šausmās kritušajiem …
Tāda,
man palikusi prātā Gaujiena un tās vecākā iedzīvotāja …
Tas
bija sen …
Gaujienā, 1998. g. jūlijā
/turpinājumi sekos/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru