L i v a r s . . . : Rīgas Valsts tehnikums

Rīgas Valsts tehnikums - 95

Te mācījos, te – strādāju!

Ir tūkstoš deviņi simti piecdesmit trešā gada rudens...

Par laimi, pasaule jau ir atbrīvojusies no „dižā tautu tēva”, tomēr vara tagad ir ne mazāk noziedzīgā Bērijas rokās...

Bet Latvijā, kā katru gadu septembrī, lieli un mazi steidz uz skolu. Daudzi pirmo reizi ver skolas durvis, un daudzi turpina jau iesākto izglītības ceļu. Un starp viņiem ir jauns puisis Dainis Līde. Viņš izvēlējies Rīgas Industriālo politehnikumu un kā teicamnieks bez iestājpārbaudījumiem tiek uzņemts šī tehnikuma Mehānikas nodaļā, tādā īstā, puišiem tīkamā specialitātē – Darba galdu apkope un remonts.

Un tur viņam nākas sastapties ar savu grupas audzinātāju (vēlāk liktenis būs lēmis – arī kolēģi), tagad mūsu visu kopējās cīņu biedres un matemātikas skolotājas Daces Rozenblates tēvu, lielisku cilvēku un labu matemātiķi – Ernestu Veinbergu. Arī ar elektrotehnikas pasniedzēju Oļģertu Rozi. Tie ir diži vīri, kuriem ir ko teikt arī ar savu bagāto un skarbo dzīves piemēru. Atliek tikai mācīties…

Laiks paiet kā nemanot, un 1957. gadā Dainis saņem diplomu...

Dainis Līde – Atceros milzīgu grāmatu kaudzi sev priekšā. Mācījos, ka galva kūp, lai iestātos augstskolā. Un tā Lauksaimniecības akadēmijā, tepat, Ausekļa ielā, turpināju studēt mehāniku. Tā kā es jau tehnikuma laikos nodarbojos ar sportu, skrēju vidējās distances, turpināju sportot arī augstskolā. Trenējos kopā ar vēlāk slavenā Artūra Irbes tēvu Āriju. Kādreiz jau bija arī tā, ka vairāk laika nācās veltīt sportam nekā mācībām. Atceros, diezgan lielas ziepes sanāca ar militārās katedras vadītāju, bet beigās jau viss bija labi. Kad studēju ceturtajā kursā, es tiku tādā īpašā auto inženieru grupā. Un tā mēs kļuvām par pirmajiem absolventiem Auto inženieru specialitātē Latvijā. Man kā jaunajam speciālistam bija jādodas strādāt uz Mālpili, visai sportiska nosaukuma sovhozā „Spartaks”. Un tur tikpat spartiski notika kaut kāda apvienošanās vai atvienošanās, un pēc neilga laika paliku bez darba... Tad nāca piedāvājums atgriezties tehnikumā – strādāt par pasniedzēju. Un tā 1963.gada 21. janvārī sāku strādāt Automobiļu nodaļā. Tajā laikā tehnikuma direktors bija padomju armijas atvaļinātais pulkvedis Pjotrs Sergejevs, bet direktora vietnieks –Jānis Sproģis, mūsu valsts prezidenta Valda Zatlera mātes Ievas Sproģes dzīvesbiedrs. Un tā es te strādāju jau četrdesmit sesto gadu… Bet, kad es pats te vēl mācījos, pēdējos kursos man vēsturi mācīja mūsu kolēģe Irēna Gīnvalde.

Livars – Tev, tāpat kā daudziem Rīgas Industriālajā politehnikumā, nācās strādāt laikā, kad arodizglītība bija lielā cieņā un godā. Tas bija septiņgades un daudzu piecgažu laiks, kad tika uzturēts spēkā sauklis – tagadējā paaudze dzīvos komunismā. Un patiešām, visapkārt norisinājās milzīga celtniecība, atvēra jaunas rūpnīcas un uzņēmumus. Tas bija jaunceltņu un jauncelsmes laiks... Arī mūsu tehnikums par augstiem sasniegumiem jaunā padomju cilvēka audzināšanā 1967. gada 12. jūlijā tika apbalvots ar Darba Sarkanā Karoga ordeni. No citām mācību iestādēm šis augstais novērtējumu bija piešķirts vēl tikai A. Pelšes Rīgas Politehniskajam institūtam, P. Stučkas Latvijas Valsts universitātei, L. Paegles Rīgas 1. vidusskolai un LKP CK Partijas vēstures institūtam. Tolaik tas bija ļoti nozīmīgi. Vēlāk mēs tikām arī pie jauna un plaša piecstāvu laboratoriju korpusa. Un es zinu, ka arī tu esi saņēmis kādu visai ievērojamu atzinību par visnotaļ interesantu un aizraujošu, inženiera cienīgu darbu.

Dainis Līde – Septiņdesmitajos gados mēs ar Automobiļu nodaļas audzēkņiem izprojektējām un paši samontējām vienu bagiju un divus ātruma sacīkšu automobiļus. Viens no tiem piedalījās padomju laika lielākajā izstāžu centrā Maskavā.

/Dainis Līde 2003.septembrī/

Livars – Vissavienības Tautas saimniecības sasniegumu izstāde – tas bija milzīgs pasākums, un ne jau katram tur bija iespēja eksponēties. Tā bija ārkārtīgi plaša teritorija ar daudziem lieliem un pompoziem paviljoniem, vieta, kur varēja sastapties arī ar cilvēkiem, kas bija ieradušies no visas pasaules, lai redzētu Padomju Savienības sasniegumus vienuviet...

Dainis Līde – Tā bija. Un manis konstruētais sacīkšu automobilis ieguva izstādes bronzas medaļu. Tas jau bija gods arī Padomju Latvijai, ne tikai man un tehnikumam. Es ar to mašīnu vēl Biķernieku trasē avarēju...

Bet tas jau vēl nebija viss. Mani gandrīz no darba atlaida, jo pēkšņi cilvēki pamanīja mašīnas nepareizo krāsojumu... Tur bija tikai divas krāsas – sarkana un balta... Tādas Spartaka krāsas... Un ar to sporta vāģi man bija jābrauc Lielā Oktobra Sociālistiskās revolūcijas svētku parādē! Un domāju, tajā parādē laikam kāds saskatīja tās krāsu asociācijas...

Livars – Tajos laikos jau ar tādām lietām jokot bija visai riskanti...

Dainis Līde – Jezga bija milzīga... Pateicoties vairākiem cilvēkiem tehnikumā, kuri par mani nopietni iestājās, tiku sveikā ar stingro rājienu...

Es tad biju jauns un jutos labi tik un tā.

Livars – Mums katrs laiks ir licis būt uzmanīgiem un ņemt vērā vadošās un valdošās varas īpatnības...

Kā tev tagad ar tiem autiņiem un braukšanās kāri?

Dainis Līde – Man, jaunam puisim, pirmā mašīna bija ZIM (s).

Livars – Tas jau bija tā laika vienkāršo ļaužu visīstenākais limuzīns...

Dainis Līde – Tas bija vecs un norakstīts taksometrs. Es viņu atkal uzķīlēju, un man pāris gadu bija ar ko braukt. Tad to pārdevu un iestājos rindā uz Zaparožecu 8 M. Iedomājies, ka pat to tik vienkārši nevarēja dabūt, es vēl braucu uz Zaparožji pakaļ...

Tad man bija pirmais Žigulītis, tad astotais, ar to es vēl pēc darba piepelnījos kā taksītis... Vēlāk man bija 460. Volvo, un tagad braucu ar 6. Mazdu. Nu patīk jau man tās mašīnas…Kā tad tu, cilvēks, bez mašīnas...

Livars – Jā, kā tad nu tu bez mašīnītes un bez cilvēkiem, kuriem par autiņiem ko jaunu un gudru pastāstīt, jo tevi tas saista un interesē visa mūža garumā... Un mēs ar tevi vienu gadu skolas solā blakus lai esam sēdējuši un mācījušies, kā to tā gudri un pedagoģiski pareizi citiem iemācīt... Saku tev paldies, un stipra lai veselība tava,

jo prieks uz darbiņu tev nākt ir!

Livars Jankovskis