L i v a r s . . . : Rīgas Valsts tehnikums

Rīgas Valsts tehnikums - 95

RĪGAS VALSTS TEHNIKUMS

Padomju gados -

Ar Darba Sarkanā Karoga ordeni apbalvotais

Rīgas Industriālais politehnikums

(RIP)

RVT - 95

Tēvu zemes mīlestību

Mēs darbiem rādīsim.

Tie ir

Latviešu tautas dziesmas /devīzes/ vārdi,

kas rakstīti 1919. gada 29. decebrī dibinātā

Rīgas Valsts tehnikuma karogā.

Par to, kādi ir bijuši šie 95 gadi – atļaušos nedaudz ieskicēt savā blogā.

Jo arī es uzskatu sevi par piederīgu, daudzo gadu gaitā, slavu un popularitāti ieguvušajam tehnikumam.

Tiesa, mani šeit uzaicināja tūlīt pēc dienesta padomju armijā, no blakus esošā,
tajā laikā – Drāmas teātra. Manos uzdevumos ietilpa kāds segments no kultūras un mākslinieciskās pašdarbības, tad to tā sauca – mākslinieciskā pašdarbība.

Vēlāk arī mācīju Marksistiski – Ļeņiniskās ētikas un estētikas pamatus.

Dibināju un ilgus gadus vadīju teātra studiju „Dialogs”, izveidoju folkloras kopu un divpadsmit gadus vadīju Studentu celtnieku vienības Latvijā un Ziemeļkaukāzā. Vēlākos gadus pasniedzu Kristīgās ētikas pamatus un manā pārvaldījumā nonāca arī tehnikuma Vēstures muzejs. Tā ir aizritējuši 40 gadi. Kāds ir bijis šis laiks, notikumi – par to šinīs publikācijās, intervijās, fotogrāfijās. Tas būs mans – neoficiālais skatījums par dzīvi „Ar Darba Sarkanā Karoga ordeni apbalvotajā Rīgas Industriālajā politehnikumā”, vēlāk atkal – Rīgas Valsts tehnikumā.

Rasma Cinovska: – Man vienmēr ir paticies tas, ko es daru.

Cienījamā Cinovskas kundze bija tā, kas 1973. gada rudenī no lielās un jaukās blakus mājas uzaicināja mani pārnākt pāri ielai un ar jauniešiem padarboties –

teātra jomās ...

Rasma Cinovska – Tā mums tapa interesanta talantīgu jauniešu jaunrades kopa „Dialogs”.

Livars – Jā, tā bija jūsu izvēle! Un ilgus gadus jūs bijāt mūsu kolektīva patronese, citiem vārdiem – studijas krustmamma.

Kā jau īsts kultūras cilvēks bijāt patiesi ieinteresēta mūsu organizētajos pasākumos, koncertos un izrādēs.

Bet kā sākās jūsu uznāciens uz, kādreiz: Ar Darba Sarkanā karoga ordeni apbalvotā Rīgas Industriālā piltehnikuma, tagad atkal – Rīgas Valsts tehnikuma dzīves skatuves?

Rasma Cionovska – Mans paraugs bija Rīgas 5. vidusskolas vēstures skolotājs Lāčkāja, man patika, kā viņš vadīja savas stundas, tās bija piesātinātas ar interesantiem piemēriem un faktiem. Tad es arī izdarīju savu izvēli. Pēc Latvijas Valsts universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes beigšanas /1958. g./ pāris gadus nostrādāju Rīgas 2. vidusskolā, un pēc dažādām vadības maiņām man radās iespēja vēsturi mācīt šeit – RIP /Rīgas Industrālais politehnikums/

Livars – Re, vai nav savādi, mēs abi, tik katrs savā laikā, esam ieradušies... no blakus mājām. Kāpēc labāk gribējās strādāt tehnikumā, nevis skolā?

Rasma Cinovska – Ejot uz 2. vidusskolu, acis vienmēr pametu uz tehnikuma pusi, jo manas agrākās klases biedrenes te bija nākušas uz ballēm, kuras bija labi izdaudzinātas...

Pirmo reizi ienākot tehnikuma skolotāju istabā...

Livars – Šeit, kur mēs arī pašlaik sarunājamies ...

Rasma Cinovska – Jā, te pa vidu bija garš galds, ja tu atceries, un galda galā sēdēja, neviens cits, kā Zeltīte Štrause... mēs bijām universitātē studiju biedrenes. Viņa šeit strādāja par vēstures skolotāju.

Livars – Un 1973. gadā, kad atnācu es, jūs jau bijāt tehnikuma Mehānikas nodaļas vadītāja.

Rasma Cinovska – Tad vēl nebija tāds amats – direktora vietnieks audzināšanas darbā, un toreizējam direktoram Ludim Eglītim bija doma, ka šos pienākumus varētu uzņemties kādas nodaļas vadītājs. Tā es sāku darboties arī audzināšanas jomā. Mans kabinets bija tur, kur tagad Dacei Rozenblatei.

Livars – Tur mēs arī pirmo reizi satikāmies. Un, kā jūs teicāt, Tautas kontrolei tāda apvienošna nepatika, tādēļ 1975. gadā sākāt pildīt direktora vietnieces audzināšanas darbā pienākumus... (Mēs te tādu RIP un RVT vēsturi, kā jau ar vēsturnieci, izklāstām.)

Kādi bija šie pienākumi?

Rasma Cinovska – Ārprāts!... Uzdevumu bija ārkārtīgi daudz un visdažādākie! Mēs taču zinām, kas tie bija par laikiem...

Ja ņem vērā, ka RIP aktīvi darbojās Partijas birojs, Komjaunatnes komiteja, Arodkomiteja, DOSAAF /Vissavienības armijas, aviācijas un flotes veicināšanas brīvprātīgā biedrība/ un Tautas kontrole ...

Livars – Internacionālās draudzības klubs /KID/, Idas Vidri vadībā, Kauju slavas muzejs, kuru izveidoja bijušais kara žurnālists, daudzu grāmatiņu un kauju aprakstu autors Pjotrs Kudinovs. Pulkvedis bija arī militārās mācības vadītājs, bet tehnikuma pagrabtelpās bija ierīkota mācību šautuve. Kur nu vēl regulārās partijas sapulces, arodkomitejas sēdes un nodarbības politinformācijā...

Jā, un ikmēneša nepilngadīgo lietu komisijas sēdes uz kurām tika izsaukti nedisciplinētie un nesekmīgie audzēkņi, kurās piedalījās kāds no mūsu Oktobra rajona iekšlietu darbiniekiem ...

Rasma Cinovska – Bet mums bija arī daudz un interesantu, kā toreiz mēdza sacīt, mākslinieciskās pašdarbības kolektīvu. To virsvadība bija uzticēta bijušai Filharmonijas solistei Ernai Muraško, kura savus pienākumus pildīja ar patiesu sirdsdegsmi. Ernīte, kā mēs viņu saucām, bija cilvēks ar dziļu dvēseli, dāma – vārda vistiešākajā nozīmē.

Kā pirmo jāmin tautisko deju kopa...

Livars – Kuru ilgus gadus vadīja lieliskie Gunārs Rubenis un koncertmeistare

Vija Briede...

Atļāvāmies nedaudz pārtraukt Gunāra Rubeņa un
Vijas Briedes deju māģinājumu ...
/RIP/Aktu zāle - 3. stāvs/ /tas bija sen/

Rasma Cinovska – Tavs „Dialogs”, kurš tolaik bija Latvijā labi pazīstams un plūca daudz lauru visdažādākajos konkursos un skatēs, liels pūtēju orķestris Jura Dāvja vadībā, Ilgvara Salas un Helēnas Opalais vadītais vokālais estrādes ansamblis, ļoti labi darbojās sporta klubs, kuru vadīja sporta meistare mākslas vingrošanā – Biruta Kļaviņa. Tur, kur tagad ir tehnikuma muzejs, bija iekārtota Ļeņina istaba, Annas Holmagorovas pārziņā.

Aktīva bija sabiedrisko profesiju universitāte ar Svetlanu Družiņinu priekšgalā.

Divas kopmītnes, no kurām viena atradās Baložos un otra gan Rīgā, pie VEF a, Georga Gailes ielā /Ūnijas iela/, arī tur bija jāorganizē audzināšanas darbs ar visdažādākajām nodarbībām un izklaides pasākumiem.

Livars – Vēl šur un tur tehnikuma kabinetos sastopami mūsu kokapstrādes nodaļas audzēkņu veidotās, dažāda izmēra intarsijas ar Rīgas panorāmu vai RIP nodaļu simboliku. Kokapstrādes pulciņu vadīja mūsu tehnikuma lieliskais pasniedzējs un tajā laikā vienīgās mācību grāmatas latviešu valodā par mēbeļu ražošanu – „Mēbeļu konstrukcijas un veidi” autors Indulis Zeltiņš. Viņš arī sarakstījis mācību grāmatu „Būvdetaļu ražošana”.

Rasma Cinovska – Mums bija lieliska materiāli tehniskā bāze, vesela noliktava ar dažādu novadu tautas tērpiem, pilns pūtēju orķestra komplekts, tehniskā aparatūra estrādes ansamblim ... Mēs varējām daudzus jo daudzus gadus veidot lielas koncertprogrammas, ar kurām katru gadu pavasaros devāmies ciemos uz kādu no tehnikuma sadraudzības pilsētu radniecīgajām mācību iestādēm Tallinā, Kauņā, Viļņā, Kaļiņingradā, vai katru piekto gadu viesus no šīm pilsētām uzņēmām pie sevis Rīgā. Tie bija skaisti, augstā līmenī organizēti mākslinieciskās jaunrades festivāli vairāku dienu garumā.

Livars – Mums visiem prātā palikuši noslēguma koncerti, kuros piedalījās audzēkņi ar vislabākajiem sniegumiem no Lietuvas, Igaunijas, Kaļiņgradas apgabala un mūsu tehnikuma jauno mākslinieku priekšnesumi.

Kā arī kopējie sadraudzības vakari un diskotēkas kolektīvu dalībniekiem.

Rasma Cinovska – Skaisti un asprātīgi bija pasākumi arī māksliniecisko kolektīvu vadītājiem, tie vienmēr notika kādā īpašā vietā un izcilā gaisotnē ...

Mums tehnikumā strādāja arī mākslinieks, kura uzdevums bija ne tikai rakstīt plakātus un paziņojumus, bet arī veidot kopējo sabiedrisko telpu noformējumu. Vairākus gadus šos pienākumus veica rakstnieka Andreja Dripes dēls.

Bija sava fotolaboratorija. To vadīja ļoti interesants un dvēselē bagāts cilvēks, prasīgs mehānikas pasniedzējs Jānis Bērziņš ar jauniešu aktīvu, kuri visus svarīgākos notikumus iemūžināja fotogrāfijās vai filmu lentēs.

Jānis Bērziņš arī lieliski dejoja un dažādos pasākumos spēlēja klavieres.

Livars – Un nereti, viņu savā laboratorijā varēja satapt ar otu rokā, stāvam pie molberta, kārtējo gleznu pabeidzam...

Rasma Cinovska – Katru gadu kāda nodaļa vai grupa rīkoja absolventu salidojumus, kuros tika aicināti bijušie un esošie skolotāji.

Reizi mēnesī kādā no nodaļām vai visā tehnikumā bija tikšanās dienas, kurās aicinājām Latvijā ievērojamus cilvēkus, arī mūsu tehnikuma bijušos audzēkņus.

Ceturto kursu audzēkņi rīkoja neiztrūkstošos, tā sauktos – „Pēdējos zvanus” un sporta klubs – gadskārtējās, tradicionālās sporta dienas. Tie bija svētki, kuros piedalījās ne tikai pirmo kursu audzēkņi, kā tas ir tagad, bet arī daudzi jo daudzi interesenti.

Tuvojoties vasarai tika komplektētas kārtējās /SCV/ Studentu celtnieku vienības, kurās simtiem mūsu audzēkņu devās talkā uz kolhoziem un Padomju saimniecībām, arī uz Astrahaņu, Kabardu-Balkāriju, Čečēnijas-Ingušijas APSR.

Rudeņos – tepat Latvijā, mēnesi garajās, kartupeļu rakšanas talkās.

Livars – Es pats SCV esmu vadījis 12 gadus, katru gadu pa diviem mēnešiem prom no mājām... bet, tas bija tā vērts! Divas vasaras esmu pavadījis ar studentiem vācot tomātu, gurķu, ābolu ražu Ziemeļkaukāzā. Tur nācās organizēt darba un sadzīves apstākļus no 80 līdz 350 cilvēku lielai jauniešu kompānijai... Tas nebija viegli, nereti – pat bīstami, bet tas bija arī ļoti derīgi...

Rasma Cinovska – Jaunieši iemācījās darba tikumu, spēju dzīvot kolektīvā un arī nopelnīja, daudziem tas bija neierasts notikums, divus mēnešus ārpus mājām un vecāku aprūpes, tā bija neatņemama patstāvības skola.

Inta Bombiza un Rasma Cinovska

Fizkultūrieši Jānis Gailišs, Juris Veldre sveic Rasmu Cinovsku jubilejā

Livars – Tā mēs rakstījām savu vēsturi... lai gan pa visu tehnikumu bija tikai divas rakstāmmašīnas ar latviešu šriftu, kuras bija jāglabā aiz trejdeviņām atslēgām... viena atradās Sporta klubā pie Harija Grasmaņa, otra bija pie manis – Dialogā, visām rakstāmmašīnām bija VDK jānodod izdruku parauga kopijas, viena ar lentu, otra izdruka ar uzsistiem burtiem bez krāsu lentas... jo tās taču bija pavairošanas mašīnas /šodien PC un printeris/...

Mums pat bija vesels mašīnrakstīšanas birojs /telpā pirms arhīva/, tur strādāja vairākas mašīnrakstītājas, RIP direktora sekretārei jau bija elektriskā rakstāmmašīna, nežēlīgi smagā, bet salīdzinoši ērtā „Optima”.

Rasma Cinovska – LPSR bija divas ministrijas, kuras nodarbojās ar izglītību, viena bija LPSR Izglītības ministrija un otra –

LPSR Augstākās un vidējās speciālās izglītības ministrija un šinī ministrijā visa dokumentācija tika rakstīta vienīgi krievu valodā, arī mūsu dokumentācija bija krievu valodā.

Mums jau arī pastāvēja Vissavienības sadale.

Un šīs, prātam neaptveramās pārbaudes..., pārbaude pārbaudes galā... un, galvenokārt, tās bija, kā tiek pasniegti sabiedrisko zinātņu priekšmeti, kā tiek mācīta krievu valoda grupās ar latviešu mācību valodu.

Livars – Mācību grupas bija gan krievu, gan latviešu. Parasti krievu grupu bija skaitliski vairāk un tajās mācījās pārstāvji no visas plašās Padomju savienības..., vairums šo audzēkņu tiecās palikt Latvijā.

Tāda bija vēsturiskā tendence ...

Rasma Cinovska – Garderobe arī bija divtik liela, tu tur pamanījies pat diskotēkas organizēt...

Tomēr tehnikumā, ap septiņdesmitajiem gadiem, ar latviešu valodas skolotājas Ilgas Vanderes rūpi tika veidots RIP muzejs, ar tam atvēlētu nelielu telpu, blakus lasītavai jaunā korpusa piektajā stāvā.

Tomēr muzeja attīstība, zināmu iemeslu dēļ, netika veicināta...

Tehnikumā strādāja ļoti daudz Padomju armijas atvaļinātie virsnieki un bijušie drošības komitejas darbinieki, mums bija arī sava Pirmā daļa /Valsts Drošības komitejas uzraudzība/, kuru pārstāvēja atvaļināts vecākais leitnants un fizikas paniedzējs – Gavrilovs.

Arī kadru daļu vadīja bijušais PSRS armijas virsnieks Ulanovs.

Livars – Daudzi no viņiem, sevišķi svētku dienās, staigāja savos parādes formas tērpos, medaļas žvadzinot un uzsverot savu pārākumu pār citiem...

Neatņemama loma te bija arī militārajai mācībai un audzēkņu sagatavošanai obligātajam karadienestam, tie bija divi vai trīs gadi, kaut kur – plašajā Padomju Savienībā...

Rasma Cinovska – Lai arī kā tas nebūtu, mēs bijām jauni, optimisma un enerģijas pilni, mēs, tāpat, kā šodien cilvēki visā pasaulē, gribējām būt un bijām arī pelnījuši – būt laimīgiem...

Sekmīgajiem jauniešiem maksāja 30 rubļus lielu stipendiju, Universitātē tikai par 10 rubļiem vairāk... un tā nebija maza nauda, jo mūsu ēdnīcā varēja paēst par 50 kapeikām ... audzēkņu mēnešbiļete sabiedriskajā transportā maksāja tikai vienu rubli un sešdesmit kapeikas.

Livars – Mēs centāmies būt laimīgi... bet arī zinājām, ka citur cilvēki dzīvo savādāk... ļoti smagi bija šie latviešu valodas ierobežojumi un nopelšana... Pat diskotēkas, vai koncerti bija obligāti jāsāk ar kādu krievu padomju komponista skaņdarbu... tajā laikā lieti noderēja Alla Borisovna Pugačova, viņai bija arī ļoti labas dziesmas...

Mūsu lieliskā, atbildīgā un laba darba tikuma
meistara nozīmīgajā jubilejas reizē. /2007. gadā/

Pankoku un mājas zaptu ballē /2007. g./

Rasma Cinovska – Mūsu tautai jau vienmēr ir bijusi šī vienreizējā spēja visos laikos un apstākļos izdzīvot.

Livars – Kad nu mēs te visu tā, par savām otrajām mājām, kas un kā septiņdesmitajos, astoņdesmitajos gados, pagājušā gadu simtenī notika, tad vēl atliek jautājums, kas jūs saista un priecē īstajās mājās?

Rasma Cinovska – Tā, protams, ir mana ģimene, tai skaitā, piemīlīgā sunīte Pegija. Vasaras mēnešos neiztrūkstoši – mūsu dārzs.

Mani vecāki, manā dzimšanas dienā bija sastādījuši horoskopu... un tur bija ierakstīts, ka mani gaida panākumi lauksaimniecībā.... tā jau vairāk kā divdesmit gadus cenšos realizēties arī šinī jomā!

Livars – Tur noteikti aug gurķi...

Rasma Cinovska – Jau marinēti un skābi, jau burciņās un uz galda...

Livars – ... bet, kad dienas kļūst īsākas, vakari pelēkāki?...

Rasma Cinovska – ... tad tās ir teātra izrādes, koncerti ... tā ir absolūta dzīves nepieciešamība, tas ir dzīves veids un tas ir neatņemams baudījums. Pateicoties saviem vecākiem, kuriem ļoti patika opera, arī manī šī mīlestība ir ieaudzināta kopš agras bērnības. Es par to esmu pateicīga un laimīga, ka tas ir tā.

Mans dzīves biedrs, kurš daudzus gadus strādāja Kultūras ministrijā, un viņa pienākumos ietilpa redzēt visu, kas Latvijā mākslas dzīvē bija apskatāms un vērtējams, protams, visos pasākumos aicināja arī mani.

Tā man ir bijusi ļoti liela iespēja, tas man ir bijis nepieciešams guvums, lai veiktu savus tiešos darba pienākumus.

Es varu tik sacīt vienu – man vienmēr ir paticies tas, ko es daru...

un tā arī ir laime, darīt to – ko tu mīli.

Es jau skolā zināju, ka būšu skolotāja... un biju...

Tagad, tagad... es pasniedzu atslēgas...

Es pati izvēlējos darba vietas, kurās strādāšu...

Un es zinu, ka mans darbs ir bijis novērtēts un, galvenokārt, no manu audzēkņu puses.

Tā ir laba sajūta – būt vajadzīgai uz šīs pasaules,

arī mūsu tehnikumā, kaut vai tikai pasniedzot atslēgas.