Livars Jankovskis "STĀSTI VISIEM"








Karalis ar kazu …


Arī manu vecvecāku ģimene bija piedzīvojusi kara šausmas un
padomju represīvo režīmu.
Viņi zaudēja savu jaunāko dēlu, manas mammas brāli Ansi …
Iekoptas lauku mājas Kuldīgas pievārtē …
Palika tikai tas, ko varēja sakraut bēgļu ratos  un pāris,
ratu pakaļā piesietas govis …
Tas ir mazumiņš, ko atceros no Omammas stāstītā …
Es tiku sargāts, lai  šīs drausmīgās vēstures traģēdijas
šķembas nesavainotu  arī mani …
Jau pietika ar to, ka visu laiku kāds gaidīja Ansi pārnākam …
un nekad nesagaidīja …
Pēdējo reizi māte viņu redzēja rudzu laukā …


Ansis 1941.g.


Manas mājas ir
Rudzu lauka vidū!
Tur es dzīvoju!
Es esmu
Rudzupuķe!

Kad piedzimu es, savu māju mums joprojām nebija …
Mēs, kā mamma teica, mētājāmies pa citu ļaužu pažobelēm …
Manas, vienas no pirmajām atmiņām saistās ar Sabili …
Lai arī cik traģikomiski tas nebūtu, mēs dzīvojām mazā, mazītiņā dzīvoklītī –
Padomju ielas denacionalizētā mājā …
Mammucis vadīja vietējās ēdnīcas darbu,
es biju pats jaunākais un izbaudīju savu – visskaistāko bērnību …

Bērnībā mēs kādu reizi
bijām aizgājuši pie kaimiņu
saimnieces pēc piena.
Viņa dzīvoja kūtī.
Viņai bija mazs, apaļš
galdiņš uz virpotām kājām,
un man liekas – tas bija
melns.
Tur smaržoja
pēc lopu nopūtām un
petrolejas lampas.
Kad viņa no spainīša
mūsu kanniņā lēja pienu,
tas bija balts, balts.
Un tas smaržoja.
Pēc tam es nekad
vairs neesmu sastapis tādu
smaržu.

Vēl tagad, pa laikam aizbraucu uz Sabili un skatos,
vai beidzot nav uznākušas, manis,
gar ceļmalu neuzkrītoši iesētās konfektes …
Diemžēl, nav …
Bet tās bija tik saldas ...
Blakus dzīvoklī mita pavecāka sieviete ar gaili un baltu kazu …
Viņi visi dzīvoja vienā istabā …
Nereti, gailis tupēja uz vecā koka pulksteņa,
kas bija nolikts uz galda …
Es biju kaimiņienes ieredzēts un viņa man
bieži ļāva ar kazu iet pastaigāties …
Man šķita, ka kaza bija tik balta kā sniegs un liela – kā zirgs …
Mums bija tikai balts kaķis …
Kaza bija ļoti gudra un paklausīga …
Tikai iesākumā viņu vedu saitītē,
vēlāk tā nāca līdzi pati un labprāt kopā ar mani,
arī kāpelēja pa blakus māju šķūnīšu jumtiem un
 malkas strēķīšiem …
Mēs bijām uzkāpuši uz visa, uz ko tik varēja uzrāpties …
Trakākais bija tas, ka citi sētas bērni nevarēja ar mani spēlēties …
Vienkārši – kaza to nepieļāva …
Viņa nevienu nelaida mūsu tuvumā …
Nolieca galvu un bija gatava badīties ar ik vienu,
kas atļautos ar mums tikai parunāties …

Sabile bija vieta, kur citu puiku atvērtas granātas šķemba,
neizdzēsa manu dzīvību …
Es stāvēju pie šķūnīša durvīm, mans uzdevums bija brīdināt,
ja nāktu kāds no lielajiem …
Tad nogranda sprādziens, durvīs atstādams,
šķembas izrautu caurumu …


1995.g. 20.04. šķūnītis ar durvīm vēl
bija saglabājies ...


Abava pie Sabiles ... 
Tur Mammucis mani izglāba no noslīkšanas …
To atceros, kā piedzīvojumiem bagātas filmas kadrus …



1957.g. augusts. Sabile. 
Pirmā no kreisās: mana Mamma -
Alma, darba kolēģes jubilejā

Pēc daudziem, jo daudziem gadiem
Sabiles Vīna kalnā, dārznieka vadīts,
iedēstīju zaļojošu vīnogulāju …
Ceru, ka tas jau ir izaudzis liels un tāpat –
kā es, priecājas par savu laiku zem saules,
zemi, kuru saucam par savu …

Jā, un vēl atceros kādu notikumu, kad
Mamma teica: Šorīt saulīte ar zobiem …
Es skatījos, skatījos –
nu nekādi to nevarēju ieraudzīt …


Abava pie Sabiles ~ 1957. g.



/turpinājumi sekos/



Nav komentāru: