Skudru ceļš –
Tas arī ir viens no mūsu ceļojuma
skaistākajiem piedzīvojumiem.
Mazo katoļu dievnamu smilšaina ceļa malā
jau bijām nofotografējuši.
Smaržoja priedes, baznīcas dēļi,
un nenoplūkuši – varējām mutē sajust
meža zemeņu garšu, kas pilēt pilēja vēja sakarsētajā
zālē.
Mēs noliecāmies un redzējām, kā skudras,
saulei rietot, steidz mājup.
Mēs dzirdējām, ...
kā milzum daudz skudru ar lieliem saiņiem uz muguras,
pa baznīcas pamatiem dodas vienā virzienā –
aiz dievnamam netālo skudru pūzni.
To dzirdēja Ritvars, to dzirdēju es.
Pārsteigti, pirmo reizi klausījāmies –
kā iet skudras uz savām mājām.
Un to mēs nosaucām par laimes mirkli.
Tā paša gada rudenī pie Aglonas bazilikas,
kopā ar citiem svētceļniekiem, tumsā,
ar svecītēm rokās, gājām
Kristus Krusta Ceļu …
Un atkal varēja saklausīt šo savādo zāles čaboņu zem
kājām …
It kā skudras, pa baznīcas pamatiem ietu uz savām mājām …
/turpinājumi sekos/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru