Livars Jankovskis "Viss ir tik tuvu"

                        ­

/Grāmatas tirāža jau beigusies. Emuāra versija./

Jo neviens mūsu starpā nedzīvo sev pašam,

un neviens nemirst sev pašam.

/Bībele, Rom. 14-7/

Šajā Livara Jankovska dzejoļu krājumā tiešām  „viss ir tik tuvu”: 

tuvu viņa paša dievnams Kuldīgā, bet tuvu ir arī pārējie 

Latvijas dievnami, gan pilsētās, gan uz laukiem. 

Tur baznīcas paceļ savus torņus pāri pļavām un laukiem, mežiem un uzkalniņiem. 

Visiem cilvēkiem redzams ir dievnams kalna galā, 

kā autors pats saka: „Nu kā tad to var neredzēt!” 

Dzīvības glābēja visos laikos ir bijusi īpatnējā baznīca ar bāku tornī: 

„Daugavgrīvas Baltās Baznīcas tornī deg bākuguns.

// Un naktī var redzēt - // Tā pāršķeļ tumsu.”

Veselu gadu apceļojot dzimteni, 

lai fotogrāfijās iemūžinātu nevien mūsu visu konfesiju staltos dievnamus, 

bet arī tos, kas kara laikā bojāti vai pat nolīdzināti līdz pašam pamatam, 

Livars Jankovskis atzīst, ka tas izvērtās par svētceļojumu.

Esot ceļā pa dzimteni no baznīcas uz baznīcu Livaram Jankovskim bija 

diezgan laika pārdomām par gūtajiem iespaidiem un garīgajiem pārdzīvojumiem. 

Radās atziņas – Epifānijas – dažos vārdos vai teikumos viņš vienkāršā, 

bet saistošā valodā izteic dziļi būtisko: par dievnamu, 

kurā var atnākt un sastapties ar Dievu; par māti kā labestības un dievbijības simbolu; 

par savām ilgām neizlikties, bet būt baltam, skaidram; 

par atziņu, ka cilvēks top apskaidrots, kad visu saprotošā, 

visu  piedodošā Dieva mīlestība aizskar cilvēka dvēseles stīgas. 

Tad dvēsele dzied slavas dziesmu savam Radītājam, 

tad gribas piedot citiem un mīlēt pat tos, kurus neviens cits nemīl. 

Dieva mīlestības devums pārveido cilvēku: 

„Reiz izjutis Dieva // Mīlestību, // Vai drīkstu es sacīt, // Tas bija tāpat vien.” 

Dieva mīlestība tuvina mūs īpaši citiem ticīgajiem. 

Noslīgstot ceļos pie koka krusta  Latgales ceļmalā, 

dzejnieka dvēsele jūt ap sevi tuvu visus tos, 

kas jau iepriekšējos gadsimtos tur sirsnībā ir lūguši Dievu, jo „tie ir mani senči”.

Viss ir tik tuvu! Tuvu ir ziedi ceļmalā, tuvu saule, tuvu debesis, tuvu Dievs! 

Tuvu ir jautājumi par laiku un laika izmantošanu, par dzīvību un nāvi, 

par ceļojumu uz Otro krastu, par sirdsapziņu, par dzīves jēgu, 

par mīlestību – kas ir visu cēlo jūtu esence!

Ar smalkjūtību dzejnieks, it kā ar bērna nevainīgām acīm vērodams dzīves realitāti, 

izsaka dažos vārdos dziļu patiesību dzejolī par pulksteni, 

kura laika rādītāji bez apstājas turpina griezties uz priekšu: 

„Es gribēju tos apturēt. // Es tik ļoti to vēlējos. // Apturēt laiku. // 

Un tad aiz muguras kāds mazs zēns vaicāja savai māmiņai: // Uz kurieni mēs ejam?”

Dziļa nožēla izskan viņa dzejolī par sabrukušu dievnamu ceļa malā: 

„Katru gadu nokrīt pa Akmenim, un // Katru gadu // Kāds aiziet // Tevi nesastapis.” 

Cik gan daudziem paiet garām izdevība savā dzīves ceļa sastapt Dievu, 

ja nav dievnama, kas atgādina par Dievu un Viņa lielo žēlastību un mīlestību?  

Un kas mums pateiks, pa kuru ceļu iet? Dzejnieks stāsta: 

„Pie baznīcas satiku kādu vīru // Un tam vaicāju, // Pa kuru ceļu man doties tālāk? // 

Viņš uzlūkoja mani un teica: // Īstais ceļš ir tikai viens, // Un tas sākas šeit.”   

Ar lielu prieku apskatījām autora portatīvo fotogrāfiju izstādi Latvijas luterāņu dievnami mūsu Bukskauntijas un apkārtnes latviešu ev. lut. Draudzes dievnamā ASV.

Tad sekoja Livara Jankovska dzejoļu lasījums. 

Viņš uzbūra mūsu acu priekšā Dzimtenes dievnamu ainavas dažādos gada laikos. 

Viņa dzejoļos jutāmies tuvu Dieva iedvesmotai pagātnei, 

tagadnei un nākotnei, jo šai dzejā Dieva mīlestība savieno 

Dzimtenes mīlestību ar mīlestību uz savu tuvāko, 

un šī pārliecība dod cerību dzīvot gara tuvībā ar 

saviem tautiešiem un saviem līdzcilvēkiem.

/Māc. Dr. Arvīds Ziedonis,

Mīlenbergas koledžas

emeritus profesors. 

1999. gada februārī,

Pensilvānijas Pokono kalnos./

                                                                                                                                                          

# # #

Pusdivi.

Bez piecpadsmit minūtēm divi.

Tagad jau divi. Es priekā ik mirkli

saucu, cik rāda pulkstenis, līdz

visiem pagalam esmu apnicis un

neviens neko par laiku negrib zināt.

Un uz kādu laiku es aizmirsu pazīt pulksteni.

Tad man to atkal iemācīja, un nu jau tas

skaitīja dienas. Aiz, aiz, aiz, aizparīt

būs mana dzimšanas diena.

Tā pienāca.

Un pagāja.

Es aizmirsu atkal par to domāt,

tad pienāca laiks, kad sāku apzināti melot.

Teicu, ka man jau sešpadsmit, tos trīs mēnešus sameloju.

Sāku vērīgāk skatīties pulkstenī.

Gribējās notvert to mirkli – kā rādītājs virzās uz priekšu.

Es skatījos ilgi, un nu jau redzēju, kā lielais rādītājs mazajam.

Pagāja tam garām. Tie virzījās arvien straujāk un straujāk.

Un nu jau tie abi joņoja pa ciparnīcu.

Es satrūkos un sāku apzināties, kas notiek.

Es gribēju tos apturēt. Es tik ļoti to vēlējos.

Apturēt laiku.

Un tad aiz muguras kāds mazs zēns vaicāja savai māmiņai:

Uz kurieni mēs ejam?

                                              

#

Kādā vakarā

Es vaicāju

Mātei,

Kas tā ir par

Mūziku, ko es dzirdu.

Māte teica –

Tas ir kapu zvans, kas skan.

Skaņas nāca no liela attāluma.

Mēs klausījāmies ilgi, ilgi.

Es vaicāju mātei, kāpēc tik

Ilgi

Zvana.

Māte teica –

Tas bija

Labs

Cilvēks.

#

Tik mirklis puķu smaržā,

Un liepziedu vējš manu

Dvēseli skar.

Stāv pasaule balta,

Piena lāses skauta.

#

Es nepamanīju to

Dienu, to stundu,

To brīdi.

Tas laikam bija jau

Pirms manis.

Es tikai jūtu –

Tu esi pie

Manis.

#

                                              

Viss ir tik tuvu:

Tu,

Un mana

Māte

Iesvētībās iet.

Viss ir tik tuvu,

Ka dzīve tā –

Kā Mirte zied.

Mans vecaistēvs

Un Omīte.

Un Dievs tur augstu

Debesīs

Viss ir tik tuvu, cik

Tuvu vien var būt.

#

Kā Jāņtārpiņi

Tavās rokās

Māju logos uguns spīd.

Kā uguns vēja liesmās

Tu nojaut – pasaule

Deg tavās rokās.

#

Tā gribējās noslēpties,

Tā gribējās labākam izlikties,

Bet nu – kāds stāv uz

Sliekšņa un saka:

Es tevi mīlu.

#

Pie baznīcas zied ceriņi,

To smarža izplatās pa visu

Kapsētu.

Vīri beidz rakt bedri.

Vai pirmo reizi es redzu tik

Dzeltenas smiltis?

#

Tu esi viens, un

klusums stāv tev līdzās.

Tik vējš ar tevi

sarunājas.

Un tu dzirdi –

Te nav tavas

mājas.

#

Tu atnāci pie

Manis naktī.

Lai varu

Dienu

Sagaidīt.

Tu atnāci pie

Manis sāpēs,

Lai varu

Mīlestību

Iepazīt.

Es varu no tēva noslēpties,

Es varu mātei samelot.

Es varu pat draugu nodot, bet

Tu gribi man visu piedot.

Es arī tā gribu.

#

Tik klusi,

kā domas par pirmo

pavasara ziedu,

kāds atvēra

Durvis uz manu

Sirdsapziņu.

Te nu es stāvu,

un nu tu vari mani

redzēt.

#

Sabrucis dievnams stāv

Ceļa malā.

Un cilvēks ar cepuri galvā

Stāv

Ceļa galā.

Katru gadu nokrīt pa

Akmenim, un

Katru gadu

Kāds aiziet

Tevi nesastapis.

#

Kāds uz baznīcas sienas

uzrakstījis:

Es tevi mīlu.

Vējš dzenā netīrus papīrus.

Altāra vietā mākslīgo mēslu

kaudze.

Kāds sauc bērnus pie vakariņu

galda.

Baznīca?

Nu tepat jau viņa arī bija.

Un te, stāvot pie baznīcas, varēja redzēt,

Kā svētdienās uz ceļa pavīd balti lakatiņi.

Un uzzibsnī cepures nags.

Tā viņi te nāca.

Tai baznīcā.

Zvans jau arī skanēja.

Cilvēki bija citādāki,

Varbūt labāki.

Tagad jau te nekā vairs nav.

Tikai vējš dzenā smiltis.

#

Mans tēva tēvs šai

Zemē vagu dzina,

Varbūt zābakos vai

Basām kājām.

Te mana māte

Dzima un

Mani pārnesa uz

Mājām.

Te baltā tornī

Pulkstens zvana,

Un

Tu zini – tā ir

Sirdsapziņa

Mana.

#

Tik baltos ziedos

Ābele kā līgava pie

Altāra.

Tīk baltos ziedos

Ābele kā

Mūžs līdz

Tēva

Mājām.

Mana

Vecāmāte

Gāja

Baznīcā.

Viņas

Vecāmāte

Gāja

Baznīcā.

Un

Viņas

Mātes

Māte

Gāja

Baznīcā.

Un

Mani

Arī

Dievs aicina

Iet

Baznīcā.

#

Pie baznīcas satiku kādu vīru

Un tam vaicāju,

Pa kuru ceļu man doties tālāk?

Viņš uzlūkoja mani un teica:

Īstais ceļš ir tikai viens,

Un tas sākas šeit.

#

Es atveru durvis,

Uz altāra deg sveces.

Neviena nav.

Augstu debesīs dzied cīrulis,

Vējš virina durvis.

Vai tieši tagad man nomesties

ceļos?

#

Tāda maza liesmiņa ceļas

augšup.

Tā lūgšana mūsu.

Un it nemaz nav vēja.

Pār mani birst ievu ziedi.

#

Cauri asarām no

prieka.

Cauri asarām no

bēdām.

Cauri vasarām un ziemām,

cauri naktīm un dienām.

Es lūdzu

Tevi, māci man

Mīlestību.

#

Reiz vērojis saullēktu,

Vai drīkstu es sacīt –

Tā noriet tāpat vien.

Reiz vērojis ziedu,

Vai drīkstu es sacīt –

Tas novīst tāpat vien.

Reiz izjutis Dieva

Mīlestību,

Vai drīkstu es sacīt –

Tas bija tāpat vien.

#

Tev pieder viss

Un tev netrūkst ne nieka,

Tikai tu esi nabags,

Ja tu nepiederi

Viņam.

#

Viņš bija tik

aizņemts ar šo

dzīvi,

ka neatlika laika

domāt par

Mūžību.

Un tad kādu

dienu

cilvēks

saprata, ka

dzīve ir

pagājusi.

#

Lūdzu dzīvo tā,

ka arī man uz šīs

pasaules gribētos

dzīvot.

#

Latgalē ceļa malā stāv

Krusts.

Tas apvīts ar melleņu mētrām,

Un tajās ievīts pa salmeņu ziedam.

Es nometos ceļos un saku –

Kungs, palīdzi man.

#

Šorīt atkal saplauka ievas

un pienenes,

un atkal ir atlaidušies stārķi.

Tu atkal esi iežēlojies

par mani.

#

Arī manas

Jūras krastā

Zvejnieki atstāj

Pēdas.

Arī

Es gribu tikt tai

Laivā, kas pārceļ

Otrā

Krastā.

#

Tev pieder

Zvaigznes

Debesīs un

Sirdsapziņa

Manī.

Tāds eju

Pasaulē – pilns

Cerību, ka

iemantošu

Mūžību.

#

Daugavgrīvas Baltās

Baznīcas tornī deg bākuguns.

Un naktī var redzēt –

Tā pāršķeļ tumsu.

#

Kā

Māte

Jūras krastā

Stāv

Baznīca un

Gaida savus

Bērnus

Pārnākam.

Kā

Baznīca

Jūras krastā

Stāv

Māte un klusi

Dievu

Lūdz.

#

Dievs dod mums

pašu vērtīgāko – savu

Mīlestību.

Un cilvēkam

nav baiļu sacīt –

Man tās nevajag.

#

Es ielūkojos tev acīs,

Tik lielas asaru pērles.

Ja es būtu Dievs,

Es teiktu to pašu –

Es tevi mīlu.

#

Tur augsti

Baltās, tik augstās

Debesīs steidz

Zvaigznīte un izskan

Zvanu mirdzumā.

Nāk ļaudis

Baltā baznīcā

Un pārtop

Svētā

Lūgšanā.

Dievs, esi klāt

Tu mūsu gājumā

Tik klusā

Ziemas vakarā.

#

Pirms simt un diviem,

Trīssimt un vēl

Simt gadiem

Jauni puiši un

Meitenes,

Vīri un sievas

Stāvēja uz ceļiem

Un

Lūdza

Dievu.

Tev acīs ir asaras,

Un es nevaru nostāvēt

Kājās.

Te

Tavi

Senči

Lūdza

Dievu. 

#

Un klusi, klusi,

Klusi

Baznīcā ir saule

Uzaususi.

Tik klusi, klusi,

Klusi

Pie manis ir

Mīlestība atnākusi.

#                                        

Zem saules mums katram ir kāda īpaša vieta,

kuru saucam par savu

Dzimteni.

Un mums katram ir iespēja izvēlēties par savu kādu

Dievnamu,

kurā tu esi kristīts, iesvētīts, kurā var atnākt un sastapties ar

Dievu.

Kuldīgā, manā dzimtajā pilsētā,

stāv mana, tava, mūsu baznīca.

Tik balta, tik vienreizēja, tik mīļa!

Un tu jūti – tavs skatiens, sirds un domas trauc

augšup!

Manā baznīcā

pēc dievkalpojuma

cienā ar tēju.

Mana baznīca smaržo

Pēc sklandu raušiem,

Un tēja kūp

Stāvus debesīs.

Mācītājs teic –

Aizved to mājās.

Es tā gribu pateikt,

Un saku:

Te

Ir manas mājas.

Te,

Starp savējiem,

Ar mazu žogmaizīti

Nosalušās rokās.

#

Tev pieder medus lāse,

Piena un ūdens lāse.

Tev pieder

Debesis

Un puķu lauks.

Un tur pa vidu –

Viens

Ceļš

Kas ļaužu pilns.

#

Ja tevi nemīl neviens,

Tev atliek tik viens,

Mīlēt to,

Kuru nemīl neviens.

#

Kur pazudis

tavs prieks,

es zinu, kur to meklēt.

Tu arī to zini,

bet negribi tam

ticēt.

#

                                                                                                                

Piedodi

man vārdu

nepasacīto.

Piedodi

man dziesmu

nedziedāto.

Piedodi

man glāstu

kautrīgo.

Piedodi,

ka nepratu es

mīlēt.

#

Suņu rejas

suņu rejas

suņu rejas

pārmāca

putnu balsis

bet tie

nemitējās

dziedāt

#

Nāciet šurp pie manis visi,

kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi,

es jūs gribu atvieglināt.

Saka Jēzus Kristus,

Bībele, Mt. 11:29

Reiz kāds zēns vaicāja mātei,

Kur tad lai iet, kad nav kur iet?

Es vaicāju tev, kur tad lai iet,

Kad nav vairs mātes, pie kā iet?

#                                          

Bērnu dievkalpojums

Ja es būtu ērģeļu vējš

Vai vijoles stīga,

Es arī kā altāra

Svecīte degtu.

Baznīca tik zaļa

Ik svētdienas rītu,

Kad mazās dvēselītes

Dievu teic.

Es tikai atveru durvis,

Lai pavasaris pārstaigā

Visu zemi.

#

Diena ir tik

Liela un

Balta, ka no

Tumsas es

Nebaidos vairs,

Jo ikvienam uz

Mūžu

Mūžiem

Mums dota

Lielā

Augšāmcelšanās

Diena.

#

Cik skatiens

sniedzas ticībā,

deg zvaigznes

tālā klusumā.

Tā roku rokā

ejam mēs

kā pērles

Tavās

Debesīs.

#

Man ir tā,

ka gribas ļoti

dzīvot.

Kā karogam pār savu

tautu plīvot.

#

Es nezinu, kā tas nākas,

bet jūtu,

dzīve tikai tagad sākas.

#

No ausmas līdz ausmai

es esmu šai saules korālī.

No pasaules līdz saulei es

esmu

Tavā Gaismā.

#

Es gribu ar

Tevi parunāt

Rīta agrumā.

Es gribu būt kopā ar

Tevi

Dienas mirdzumā.

Es gribu

Tev pateikties

Vakara klusumā.

Ar

Tevi pavadīt

Mūžu un aiziet

Mūžībā.

#

Tu man dāvāji pašu

Augstāko –

Savu

Mīlestību.

#

Es stāvu augstā baznīcas tornī,

Un cilvēki tur, lejā, ir tik mazi.

Kā Dievs var ieraudzīt mani,

Ka es tur eju ar puķi rokās.

#

Re, kur baznīca!

Re, kur dievnams!

Redzi, tur kalna galā!

Nu kā tad to var neredzēt! /Livars/

#

Balts zvanītājs stāv tornī

Un noraugās uz pasauli.

Balts zvanītājs stāv tornī

Un zvana, zvana, zvana.

Balts stārķis savā ligzdā

Savus mīļos bērnus gana.

#

Kā putni baltās debesīs

Deg sveces manā dvēselē.

Tā dziesmas senās stabulēs –

Vai kāds to visu iemīlēs!

#

Es gribu tev piesacīt cerību!

Viena asaru lāse no

Jūras.

Tu esi izredzēts!

#

Redz,

baznīcā arī ģerānija aug,

Jā,

tās jau te katrā mājā zied.

#

Zvani tornī sarunājas,

Tās ir viņu mājas.

#

Te jau no baznīcas baznīcu var

redzēt.

Un visi cilvēki kā uz delnas.

Mācītājs gan brauc no tālienes.

#

Pie baznīcas krusts pie krusta.

Krusts aiz krusta.

Kā karavīri ierindās.

Uz viena kāds nolicis

Ievas ziedu.

#

Tā lode no ekrāna nāk

atpakaļ un

trāpa mūsu bērniem.

#

Mani uzmodināja

Krusa.

Vai tās nebija

Noskumušo

Asaras!

#

Man liekas

Mūzika skan

Debesīs.

Un spārnu vēdām

Aizskar

Mūs.

Te manas

Mājas,

Dzērvju

Dziesmās ieaustas.

Te

Ābols laikā

Krīt.

Un ģerānijas logos

Zied.

#

Te mana

Dzīve,

Baltos ziedos rit.

Te mani

Māte rītos modina.

Te pāri visam

Augstas

Debesis.

Te mani

Kāds ir gribējis.

#

Kā zvaigznes

Debesīs

Te pāri visam

Rudzi zied.

Te mana

Māte tā kā balta

Saule riet.

Te

Dievs mums visiem

Mīlestību māca.

#

Kā

Saule te tik

Balta tiek!

Un

Man te ar`

Kāds dzīvot

Liek!

#

Mēs dzīvojam uz

Vijoles

Stīgas, un tavu

Roku

Pieskāriens ir

Debesis

Mūsu!

#

Kā rīta

Gaisma, kā

Saule

Debesīs,

Kā cīruļa

Dziesma virs

Lauka, kā

Tavs

Smaids un

Acu

Glāsts,

Kā maizes

Smarža un

Piena

Garša,

Kā asaru

Lāse-

Tik tuvu

Šodien atkal ir

Dievs.

#

No tevis uz

Mani balts

Taurenītis

Tiltu liek.

Nu

Sudraba

Mirdzumā viss

Tiek.

Vai

Dievs

Uz pleca man

Taurenīti liek?

#

Pie mana

Loga

Kastanis stāv

Baltiem

Ziediem rokās,

Un putnu

Dziesmas mani

Modina.

Ir tēvs un

Māte, tu un

Es, un

Dievs

Ir manā istabā.

#

Dievu var dzirdēt

tik klusumā lielā.

Vai tagad es esmu

klusumā?

Redaktore Astrīda Iltnere

ISBN 9984-9393-0-8