Ģikšos
Padomju
saimniecībā „Amata”, pirmo reizi ar
Lauksaimniecības
darbu studentu vienību ierados 1979. gadā.
Pirms
tam vadīju lielu nometni Ziemeļkaukāzā, nākamajā gadā
Liepājas
pusē.
Pirmo
vasaru mēs dzīvojām pamatskolas internāta ēkā, tad
Ģikšu
kultūras namā un pēdējos gadus Zāģeru vecajās dzirnavās.
Ar
īstu dzirnavu dīķi, miltu gaņģiem un pašaizliedzīgu melderi.
Amatā,
smagos un sūros lauku darbos pagāja piecas vasaras.
Visus
šos gadus, arī par mums rūpējās Maigas tante.
Tā
viņu visi uzrunāja, arī mēs. Liekas, ka
Maigas
tante zināja visu par visu …
No
agra rīta, līdz vēlai vakara stundiņai, viņa ar savu mašīnīti bija
redzama
visur, kur tik kāds darbiņu darīja, vai arī … nedarīja …
Pirmo
reizi dzīvē redzēju, ka cilvēks nosnauž diensvidu,
uz
zemē iedurtas dakšas kāta …
Tā
viņa tur stāvēja un gaidīja, kamēr puiši paēda
viņas
atvestās pusdienas, lai atkal trauktu tālāk,
pie
traktoristiem, citiem lauku brigādes darbiniekiem,
kombainieriem
…
Katru
dienu, pa saimniecību nobraucot,
ne
mazāk par trīs simtiem kilometru …
Viņa
visu spēja paturēt prātā, kas, kur, kad un
atcerējās
arī visu talcinieku vārdus un uzvārdus.
Maigas
tante dzīvoja īstās lauku mājās,
pagalmā
auga viņas tēva, jaunībā stādītie koki.
Kārlis
Dubults bija savas zemes patiess cīnītājs un aizstāvis …
Nekad
neaizmirsīšu, kā šo goda vīru visi pavadīja Mūžības Ceļos …
Kā
mājās, pie galda visi dziedāja …
Dziesmas,
kuras viņš mīlēja, dziesmas,
kas
arī viņu dzīvoja - tālajos kara ceļos …
Šo
dziesmas prieku tēvs bija iemācījis savai meitai, mazbērniem …
Maigas
tante, pēc nebeidzami garās dienas,
vakaros
vēl brauca uz patālo kaimiņu pagastu,
kur
notika kora mēģinājumi …
Tāda,
dažos vārdos, bija Maiga Ķipēna.
Laiks
steidz ātri …
Maigas
tante vairs nestrādāja, kopa savus mājas lopiņus,
košu
puķu dārziņu un pa laikam –
kādu
dziesmīti nodungoja …
Savās
domās bieži atcerējos Ģikšos pavadītās vasaras un
Maigas
tanti …
Līdz
– kādu dienu, sapulcēju savus dziedošos domubiedrus,
viņi
savas ģitāras, cītaras, kokles - un devāmies jauko
Maigas
tanti apciemot …
Bija
pavasara priekšpusdiena, kad ar nelielu busiņu
iebraucām,
zināmās mājas pagalmā …
Pirmais,
kas mūs sagaidīja – dzeltens, nelaipns, dusmīgi rejošs suns …
Es
sapratu, ka, diemžēl, man pirmajam jādodas milzīgā zvēra,
pēc
asinīm alkstošajā rīklē …
Neviens
man to nenovēlēja …
Nezvērs
uzstājīgi plosījās, bet es nekustēju ne no vietas …
Tad
atvērās mājas durvis un iznāca, kāda nepazīstama sieviete,
vismaz
man tā likās …
Plēsoņa
nedaudz pierima,
es
pavēru mašīnas durvis un izteicu savu vajadzību …
Pa
to laiku paspēju aizdomāties,
ka
esam atbraukuši par vēlu … paldies
Dievam,
uz mājas sliekšņa jau stāvēja mūsu mīļā
Maigas
tante.
Visi
sasēdām nelielajā, pavasarīgo puķu dārziņā.
No
mājas tika nests cienasts aiz cienasta …
Mēs
vilkām laukā savas ģitāras un kokles …
Ēdām,
dzērām, smējām, aizgājušos laikus atcerējāmies
…
Dzeltenais
suns palika pie sava, un laiku pa laikam -
atgādināja
par savi un savu varu šajā mājā …
Tad
visi sasēdām uz pagara soliņa,
Maigas
Tante starp mums,
un uzsākām kādu tautas dziesmu …
un uzsākām kādu tautas dziesmu …
Tā
dziedājām dziesmu aiz dziesmas un bija tik labi, labi …
Vienīgi
dusmīgais suns uz mums tā dīvaini noskatījās …
Tad
viņš nāca soli pa solim tuvāk …
Pienāca
pie pirmā dziedātāja, un visiem par pārsteigumu,
to
uz lūpām nobučoja …
Tā
viņš piegāja pie katra …
Es
klusām pie sevis lūdzos – mani arī, mani arī …
Suns
pienāca pie manis, es aizvēru acis, un …
sajūtu
viņa - mīlestības pilno buču …
Arī
tas - jau bija sen …
/turpinājumi sekos/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru