Livars Jankovskis "STĀSTI VISIEM"








Ģikšos


Padomju saimniecībā „Amata”, pirmo reizi ar
Lauksaimniecības darbu studentu vienību ierados 1979. gadā.
Pirms tam vadīju lielu nometni Ziemeļkaukāzā, nākamajā gadā
Liepājas pusē.
Pirmo vasaru mēs dzīvojām pamatskolas internāta ēkā, tad
Ģikšu kultūras namā un pēdējos gadus Zāģeru vecajās dzirnavās.
Ar īstu dzirnavu dīķi, miltu gaņģiem un pašaizliedzīgu melderi.
Amatā, smagos un sūros lauku darbos pagāja piecas vasaras.
Visus šos gadus, arī par mums rūpējās Maigas tante.
Tā viņu visi uzrunāja, arī mēs. Liekas, ka
Maigas tante zināja visu par visu …
No agra rīta, līdz vēlai vakara stundiņai, viņa ar savu mašīnīti bija
redzama visur, kur tik kāds darbiņu darīja, vai arī … nedarīja …
Pirmo reizi dzīvē redzēju, ka cilvēks nosnauž diensvidu,
uz zemē iedurtas dakšas kāta …
Tā viņa tur stāvēja un gaidīja, kamēr puiši paēda
viņas atvestās pusdienas, lai atkal trauktu tālāk,
pie traktoristiem, citiem lauku brigādes darbiniekiem,
kombainieriem …
Katru dienu, pa saimniecību nobraucot,
ne mazāk par trīs simtiem kilometru …
Viņa visu spēja paturēt prātā, kas, kur, kad un
atcerējās arī visu talcinieku vārdus un uzvārdus.
Maigas tante dzīvoja īstās lauku mājās,
pagalmā auga viņas tēva, jaunībā stādītie koki.
Kārlis Dubults bija savas zemes patiess cīnītājs un aizstāvis …
Nekad neaizmirsīšu, kā šo goda vīru visi pavadīja Mūžības Ceļos …
Kā mājās, pie galda visi dziedāja …
Dziesmas, kuras viņš mīlēja, dziesmas,
kas arī viņu dzīvoja - tālajos kara ceļos …
Šo dziesmas prieku tēvs bija iemācījis savai meitai, mazbērniem …
Maigas tante, pēc nebeidzami garās dienas,
vakaros vēl brauca uz patālo kaimiņu pagastu,
kur notika kora mēģinājumi …
Tāda, dažos vārdos, bija Maiga Ķipēna.
Laiks steidz ātri …
Maigas tante vairs nestrādāja, kopa savus mājas lopiņus,
košu puķu dārziņu un pa laikam –
kādu dziesmīti nodungoja …
Savās domās bieži atcerējos Ģikšos pavadītās vasaras un
Maigas tanti …
Līdz – kādu dienu, sapulcēju savus dziedošos domubiedrus,
viņi savas ģitāras, cītaras, kokles - un devāmies jauko
Maigas tanti apciemot …
Bija pavasara priekšpusdiena, kad ar nelielu busiņu
iebraucām, zināmās mājas pagalmā …
Pirmais, kas mūs sagaidīja – dzeltens, nelaipns, dusmīgi rejošs suns …
Es sapratu, ka, diemžēl, man pirmajam jādodas milzīgā zvēra,
pēc asinīm alkstošajā rīklē …
Neviens man to nenovēlēja …
Nezvērs uzstājīgi plosījās, bet es nekustēju ne no vietas …
Tad atvērās mājas durvis un iznāca, kāda nepazīstama sieviete,
vismaz man tā likās …
Plēsoņa nedaudz pierima,
es pavēru mašīnas durvis un izteicu savu vajadzību …
Pa to laiku paspēju aizdomāties,
ka esam atbraukuši par vēlu … paldies
Dievam, uz mājas sliekšņa jau stāvēja mūsu mīļā
Maigas tante.
Visi sasēdām nelielajā, pavasarīgo puķu dārziņā.
No mājas tika nests cienasts aiz cienasta …
Mēs vilkām laukā savas ģitāras un kokles …
Ēdām, dzērām, smējām,  aizgājušos laikus atcerējāmies …
Dzeltenais suns palika pie sava, un laiku pa laikam -
atgādināja par savi un savu varu šajā mājā …
Tad visi sasēdām uz pagara soliņa,
Maigas Tante starp mums,
un uzsākām kādu tautas dziesmu …
Tā dziedājām dziesmu aiz dziesmas un bija tik labi, labi …
Vienīgi dusmīgais suns uz mums tā dīvaini noskatījās …
Tad viņš nāca soli pa solim tuvāk …
Pienāca pie pirmā dziedātāja, un visiem par pārsteigumu,
to uz lūpām nobučoja …
Tā viņš piegāja pie katra …
Es klusām pie sevis lūdzos – mani arī, mani arī …
Suns pienāca pie manis, es aizvēru acis, un …
sajūtu viņa - mīlestības pilno buču …

Arī tas - jau bija sen …








/turpinājumi sekos/



Nav komentāru: