Skanēja mūzika.
Tā
nepārprotami plūda no mana mūzikas centra.
Es peldēju veldzējošajās
skaņās un ļāvos sevi nest uz lielās mūzikas jūru.
Tad no debesīm, pāri manai
galvai atskanēja balss:
” Pagriez skaļāk un dziedi
līdzi! ”–
Es pagriezu skaļāk un dziedāju līdzi.
Virs manis mirdzēja
zvaigznes,
tā pati balss mani atkal aicināja pagriezt skaļāk un dziedāt līdzi …
Viss mans nams bija
pārvērties dārdošā kuģī,
kas traucās arvien lielākā tumsā,
es tikai pagriezu
skaļāk - un
izmisīgi turpināju dziedāt līdzi …
Līdz melnajā tumsā
iemirdzējās pa zvaigznītei …
Divas no tām cieši lūkojās
man acīs – un liekas, sauca mani vārdā.
Es pusčukstus izdvesu:
„Pagriez
skaļāk un dziedi līdzi”.
Zvaigznītes noliecās pār mani
un sāpīgi iedūra,
ne tā kā sirdī, bet kaut kur zemāk.
Tad tumsa pilnīgi izgaisa, un es redzēju tādu - kā cilvēku.
ne tā kā sirdī, bet kaut kur zemāk.
Tad tumsa pilnīgi izgaisa, un es redzēju tādu - kā cilvēku.
Viņš bija tērpies viss baltā.
Divas zvaigznītes mani atkal uzrunāja,
bet man vairs nebija spēka
viņām atbildēt:
„Pagriez skaļāk un dziedi
līdzi…” *
Man rokā bija ieurbta adata,
no tās pa caurspīdīgu caurulīti mans skatiens sniedzās augšup,
kur caurulītes
galā, uz statīva bija pudelīte.
Uz tās bija rakstīts:
„Pagriez
skaļāk un dziedi līdzi„ ...
Šķidrums kā mūzika plūda
manī,
bet man vairs negribējās dziedāt līdzi ...
* Kādas radiostacijas atkārtots sauklis
/turpinājumi sekos/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru