Manās Debesīs …
Sniga,
sniga un sniga …
Jau
otro dienu pie mums no
Debesīm
laidās baltas jo baltas sniegpārsliņas … Rīt
Ziemassvētki
…
Uzvilku
siltu jaku, cimdus, šalli, zābaciņus un
devos
uz attālo priežu silu.
Saule,
zeme, koki – pasaule bija kļuvusi par
vienu
baltu, necaurskatāmu veselumu …
Visa
mežmala atgādināja augstākus un zemākus baznīcu torņus …
Priedes izskatījās tik svinīgas un majestātiskas …
Man
atlika tik atvērt durvis, pieiet pie
Altāra
un nomesties ceļos …
Ar
muguru atspiedos pie kāda koka,
izņēmu
savu piezīmju grāmatiņu un gribēju pierakstīt šo mirkli …
Es
stāvēju pie tik siltā koka un gaidīju …
Es
gaidīju pie sevis atnākam brīnumu,
nezinu
kādu, bet gribējās, lai
Dievs
mani redzētu, kā es stāvu un gaidu
Viņu
…
Tad
ap mani un šo balto baznīcu sāka lidot skaisti un koši putni …
Es
dzirdēju, kā viņi priekā dziedāja …
Mazās,
tauriņiem līdzīgās, dvēselītes apmeta vairākus
apļus
un aizlaidās ...
Manās
Debesīs
Ziemsvētku
naktīs deg
Brīnumsvecītes.
Un
Mazas, baltas
Oglītes pārklāj
visu
Zemi.
To
pierakstījis,
es
gāju mājup.
Mani
Ziemassvētki
bija sākušies …
/turpinājumi sekos/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru