Es esmu Jūs redzējusi …
Manas
mīļās un neaizmirstamās
dzimt
pilsētas tuvums …
Mūs
palēnām, bet neatlaidīgi virzīja tehnoloģiski
un
Garīgi
jaunai dialogu formai …
Tad
nu, visu pēc kārtas …
Biju
ieradies Kuldīgā, mobilo telefonu vēl nebija …
Parasto
telefona būdiņu vairs nebija …
Tik
tādas, pie sienas piestiprinātas nojumes – ar zvanīšanas aprātiem,
kuri reaģēja uz īpašiem, tomēr vēl apaļas formas –
žetoniem …
Teju,
kā senajos, nu jau aizmirstajos laikos,
devos
piezvanāmās būdiņas meklējumos …
Kur
tādu rast?
Loģiski
domājot – pastā!
Jā,
tur tāda bija gan …
Tik
– tālsarunām … ar kādu citu pilsētu, vai pat – valsti …
Ar
Pārventu – gan ne …
Man
norādīja uz: piesienas telefona aparātu pasta kāpņu telpā …
Jāteic,
par akustiku tur sūdzēties nevarēja …
Visi
būtu varējuši saklausīt viesu …
Tomēr,
ne mani tas iepriecināja, ne pārliecināja, ne jutos to pelnījis …
Izgāju
uz ielas … Kur vēl?
Kur
varētu būt kāds apslēpts,
paslēpts,
intīms telefons …
Tieši
pastam pretim atradās – slimnīca …
Tur
tak’ jābūt telefonam?
Kā
nu dziedinātava bez tādas sakaru iekārtas …
Ar
savu ģeniālo atklāsmi iepriecināts,
pārkāpu
šīs liktenīgās iestādes slieksni …
Man
par lielu pārsteigumu,
gaiteņa
galā bija kāda plašāka telpa un tur …
uz
galda atradās … ne jau telefons …
Smaržojošas
kafijas tases, kūciņas un vāzēs daudz puķu …
Bet
visapkārt, apaļajam, bet varbūt tomēr – kantainajam galiņam …
Sēdēja
dāmas, neapšaubāmi, baltos ķiteļos (halātos) …
Kāda,
mani ieraudzījusi,
graciozi
piecēlās no nelielā svinību galda
un
nāca svešiniekam pretī …
Laikam,
lai arī no manis kādu puķi,
vai
vismaz – buču saņemtu …
Smaidīja
viņa, smaidīju es …
Tā
mēs tur stāvējām, divi – koridorā nejauši sastapušies cilvēki …
-
Kundze
… Es centos uzsākt sarunu …
-
Paldies,
jel nesakiet neko …
Atbildēja
jaukā dāma, laikam gaviļniece.
Viņas
smaids bija tik debešķīgs …
-
Kur
es esmu Jūs redzējusi?...
Es noteikti, Jūs esmu kaut kur redzējusi …
-
Cienījamā
kundze …
-
Savādi,
tik tiešām, nevaru vairs atcerēties …
Kur es būtu Jūs redzējusi …
-
Kundze,
beidzot arī es tiku pie sava sakāmā …
Kundze – es šajā slimnīcā esmu dzimis! …
-
Āaaaa,
nu tāpēc es visu laiku domāju, kur es esmu Jūs redzējusi! …
Jā, un viņiem bija arī telefons ...
/turpinājumi sekos/
2 komentāri:
Jauks Rīta stāsts! Par to, ka ne vienmēr ir tā, kā izskatās.
Paldies!
Ne viss, ne viss ...
Ierakstīt komentāru