Livars Jankovskis "STĀSTI VISIEM"

Haralds Aide

Bija sirdsapziņas cilvēks un izcils neiroķirurgs.

Es uzdrošināšos teikt - arī mans Draugs.

Viņa ģimene bija vieta, kur vienmēr jutos gaidīts un kā

Mājās. Haralds ticēja Dieva esamībai un nereti,

mēs visi kopā apmeklējām baznīcu.

Cik zinu, profesors cēlās ļoti agri, rīta rituālā ietilpa arī

paēdināt sunīšus. Tam, kurš dzīvoja laukā, pie būdiņas piesiets,

Haralds arī visstiprākajā ziemas salā, no rīta stāvēja klāt, gaidot, kad

Sunītis paēdīs … Jo viņš taču dzīvoja ārā, 
un nesaņēma to ikdienas mīlestību, kā tie, 
kas dienu dienā pa kājām, istabā maisījās …

Uz Gaiļezera viņš brauca ar diviem sabiedriskajiem 
mikroautobusiem un tur jau bija septiņos no rīta.

Nereti man zvanīja un  vaicāja, vai es jau arī esmu darbā?

Šad un tad – biju …

Svētdienās uz baznīcu gan brauca ar savu balto Žigulīti.

Atceros kopējo ceļojumu pa Eiropu ar Mateja draudzes kori.

Kādā Anglijas pilsētas baznīcā, pirms koncerta mums abiem 
bija jāsaka kāda neliela runa. 

Uz visu mūžu man prātā palicis Haralda sacītais.

Viņš runāja par to, 

ka pacienti pirms operācijas nereti uzdod jautājumu,

kā būs, kā būs pēc tam …

- Nebīstieties ne nieka, tur, pie operācijas galda, 
mēs būsim vairāki vīri, 
un viens no viņiem būs – Kristus!

Haralds prata cilvēkus pārliecināt, 
uzmundrināt un atkal iedvest spēkus.

Vienu viņš neprata – žēlot un taupīt sevi …

Neiroķirurgam

Haraldam Aidem

Tavu

roku skartas

atkal vijoles stīgas skan.

Tavas dvēseles skartas

atkal rokas

puķes iedēstīt var.

Un tu zini –

šī pasaule nepieder tev,

bet jūnija naktīs tik savādi

naktsvijoles skan. /Livars/

Dīvaina, kā priekšnojauta … bija mūsu pēdējā atvadīšanās …

Haralds teica – Tālāk Tev jācīnās pašam, bez manis …

Pēc neilga laika slavenais profesors Aizceļoja …

Var izbrīnīt, 
ka apsveikums rakstīts uz netradicionālas kartiņas.

Ar nolūku.

Vispirms, kamēr pasaulē būs gaisma,

ūdens, augi, dzīvība, būsim arī mēs.

Otrs, visiem mums ar šīm vietām saistās kopējas atmiņas.

Tālāk - tā ir Dieva radītā plašā pasaule.

Un varbūt, kaut kur aiz upes, kurā kristījušies mūsu senči,

ir vēl kāda svēta vieta...

Lai labās atziņas, ko atceries - dara prieku.

Nejūties vientuļš nekad, nekad noguris,

nekad vīlies savā darbībā.

Priecājies, ka esi sagaidījis jaunu dienu,

vēl vari strādāt lielā

Druvā, tikties ar Dievu,

lai arī šī tikšanās ir ļoti garīga.

Arvien tici, ka dzīve dāvās kaut ko brīnišķīgu.

                                                             /Haralds/

Ps. Haralda vēlējums man, kādā dzimšanas dienā.

Es centos ticēt, varēt, paspēt un iespēt …

Bet, kādu dienu, jutu, ka netieku vairs ar sevi galā …

Un mans gudrais, nenogurdināmais

padomdevējs jau vairākus gadus dzīvoja Mūžībā …

Kolēģe, kas mani tiešā ceļā, 
pirms daudziem jo daudziem gadiem,

no teātra bija uzaicinājusi ar mākslas un 
kultūras lietām nodarboties arī tehnikumā, 
pienāca gaitenī pie manis un pauda savu patieso satraukumu.

Viņa uzlūkojot mani vairākas nedēļas un vaicāja,

kas ar mani notiekot …

Jā, kas tad ar mani tāds notiek?

Teicu, nekas, viss ir labi …

Viņa no manis neatstāja un sekoja līdzi uz kabinetu …

Es apsēdos aiz sava galda un jutu, ka nevaru vairs novaldīt asaras …

Šī, daudz pieredzējusī sieviete lūkojās manī un vaicāja:

      - Kas ir noticis?

      - Es esmu noguris … no visa noguris … 

      Iespējams, man jāiepazīst, 
      kas ir depresija … man neko vairs negribas … pilnīgi – neko …

Negribas iet uz mājām un negribas nākt uz darbu …

Un tad, viņa uzdeva šo, manis, tik bieži uzdoto jautājumu:

- Ko Tu tagad darīsi?

Jā, ko es tagad darīšu? … Es …

- Ziniet, ko es tagad darīšu, es beidzot atzīšu, 

      ka neesmu visu spēcīgs, 
      ka nevaru visu laiku būt lokomotīve …

Ka gribu un varu vairs būt tikai vagoniņš …

Jā, es netieku vairs ar sevi nekādā galā …

            - Bet, ko Tu darīsi?

            - Es zvanīšu Jēkabsonam …

            - Tu vari viņam zvanīt …

            - Jā, viņš teica, jebkurā laikā …

            - Tad zvani, un tūlīt …

Es paņēmu telefonu, sastādīju numuru …

Un izdzirdu Ērika mierīgo balsi …

Tad es, asaras vairs nespējot savaldīt, sacīju:

         - Tu man esi vajadzīgs … kā Cilvēks un kā – Mācītājs …

Viņa balss ļoti nopietni pārvērtās:

         - Zini, Livar, mācītājs sacīja, tas ir Dieva pirksts …

Es pašlaik atrodos Vatikānā … un par Tevi lūgšu …

Man likās, es vairs nespēju sakarīgi domāt …

Piecēlos no savas vietas un caur asarām teicu:

    - Viņš ir Vatikānā un par mani tagad Dievu lūdz …

Izgāju laukā un pa Valdemāra ielu devos uz priekšu …

Kad biju nonācis līdz Raiņa bulvāra ēkai, kur reiz,

jaunībā pildīju armijas lietas, tagad tur ir viesnīca,

ieskanējās mana mobila telefona zvans.     

Zvanīja kāda sieviete, kas bieži uzsvēra domu,

ka es esot tas cilvēks, kas viņu pievedis Dievam …

           - Livar, es nekad neesmu satikusi Jūsu Draugu

Haraldu Aidi, bet viņš šonakt atnāca pie manis sapnī un lūdza –

parūpēties par Jums, jo Jums tagad esot ļoti smagi …

Es klausījos un nespēju noticēt dzirdētajam, vai tas var būt? …

Stāvēju atspiedies pret lielās ēkas sienu un nesapratu, 

ko man tālāk darīt …

Pēc mirkļa atkal iezvanījās tālrunis un kāds Draugs vaicāja,

ko es pašlaik darot un kur es atrodoties.

Armands teica – labi, un lūdza mani

pāriet ielas otrā pusē, tūlīt piebraukšot ar mašīnu …

Pēc viņa ierosinājuma, mēs aizbraucām uz Cēsīm,

kafiju padzert …

Pa ceļam teicu, ka arī viņš ir paša

Dieva sūtīts …

Tās pašas piektdienas vakarā piezvanīja kāds cits Draugs un

piedāvāja no pirmdienas, pāris nedēļas … atpūsties –

Mežotnes pilī …

… Es pirmo reizi dzīvoju pilī un manai istabiņai bija

nosaukums „Ceļotājs” …

Istabā, kā greznumlieta, 
atradās plata metāla gulta ar spoži niķelētām bumbām 
un liels ceļotāju čemodāns …

Sienas rotāja manas mīļās Vāczemes pilsētu attēli …

Aiz loga, kuplā jo kuplā liepā dzīvoja stārķu ģimene …

Un vēlās vakara stundās, greznajās pils zālēs pierakstīju

pantus, kurus no Debesīm, šķiet, sūtīja pats Dievs.

/Kad biju uzrakstījis šo teikumu (22.10.2013.),

atvērās manas istabiņas durvis Vaivaros, un

uz sliekšņa stāvēja Mirmis –

Cilvēks, kas man dāvāja ceļazīmi uz Mežotnes pili,

Cilvēks, kas tieši šinī brīdī atbrauca mani apciemot …/

Jā, kad Mirmis, pēc divām nedēļām ieradās Mežotnē,

lai pārvestu mani mājās, es atkal lēju asaras …

Sen, sen nebiju tik labi juties …

Nekad nebiju nakšņojis pilī, nekad tādās telpās nebiju

radījis savus dzejoļus.

Aizbraucot, viesu grāmatā atstāju šādu ierakstu:

Es esmu ceļotājs – no šīs

Dzīves uz

Nākamo.

Un mirklis, kurā mēs ar

Tevi satikāmies – ir kā maza

Pieturvieta starp

Divām

Bezgalībām. /Livars/

STĀSTI VISIEM

/turpinājumi sekos/