Alūksnē ...
Kādu
pavasari - arī es biju aicināts piedalīties
slavenajās
Alūksnes Glika dienās.
Svinības
bija ieplānotas divu dienu garumā, ar visdažādākajiem pasākumiem.
Mani
un vairākas izstādes, ar savu mašīnu tur nogādāja Rinalds.
Vecajā
Alūksnes Ugunsdzēsēju depo mēs iekārtojām
Vidzemes
novada baznīcu fotogrāfiju ekspozīciju.
Bet
pilsētas galvenās ielas ziedošajās bumbierēs –
savas
Dzejas izstādi „Pa ceļam uz dievnamu”,
rakstītu
uz plāniem bērza dēlīšiem.
To
raibi baltās bērza mizas apmalītes skaisti
saplūda
ar bumbierkoku krāšņajiem ziediem …
Cilvēki
nāca un iepriecināti lasīja daudzos pantus,
cits
fotografēja, cits atsevišķus mazos dzejolīšus pierakstīja.
Jau
tuvojās dienas vidus, kad mani pārsteidza,
kāds
jauns puisis, kas ne tikai katru,
uz
dēlīša rakstīto vēsti izlasīja, bet arī
katru
cītīgi
pārrakstīja savā mobilajā telefonā …
Kaut
ko tādu nebiju ne gaidījis, ne redzējis,
tie
bija kādi 120 panti, cits garāks, cits īsāks …
Viņš
pārrakstīja katru …
Es
pacietīgi, turpat stundu, viņu vēroju un pie pēdējās bumbieres gaidīju,
lai
jaunajam pantmīlim, vai topošam dzejdarim –
uzdāvinātu,
kādu no savām grāmatiņām …
Es
tam izteicu savu izbrīnu un prieku,
dzejas
grāmatā ierakstīju puiša vārdu un novēlējumu.
Viņš
ļoti pieklājīgi, tad mazliet satraukti teica:
- Es
ļoti mīlu koku …
un
iešu mācīties visu, kas saistīts ar to …
Vakarā,
baznīcas dārza liepu zaros,
iekāru
trīsdesmit savas pantu laterniņas –
Dzeja
lukturu gaismā …
Bija jau vēls, kad Mācītājmuižā devos,
kā
mana Omīte teica, pie Miera.
Rinalds
aizbrauca nakšņot pie saviem Alūksnes radiem.
Nākamajā
dienā, pirms mājupceļa,
biju
apsolījis savam kolēģim parādīt pilsētu no
baznīcas
torņa. Man jau bija atvēlēta attiecīgo
durvju atslēga.
Mēs
iegājām kāpņu telpā, kas bija ļoti tīra un kopta,
visi
logi cieši aizvērti un nekur nemanīja ne mazākās spraudziņas,
ko
visai reti nākas baznīcu torņos redzēt.
Rinalds,
kā jau stipri jaunāks un nedaudz nepacietīgāks,
aizsteidzās
pa visai platajām koka kāpnēm man garām.
Viņš
jau bija gandrīz pašā augšā,
kad
es uz kāpnēm pamanīju kādu beigtu putnu …
Šķita,
ka tas slēgtajā torni bija miris no pārtikas un ūdens trūkuma …
Man,
nezin kāpēc, prātā ienāca Antuāns de Sent-Ekziperī,
viņa
Mazais princis …
Un
bezvēsts zudusī pasta lidmašīna …
Es
pieliecos, lai jau sakaltušo putnu,
kas man arī atgādināja lidmašīnu
kas man arī atgādināja lidmašīnu
ar
plati izplestiem spārniem, paceltu un iznestu ārā …
Sakļāvu
tā stingos spārnus, paņēmu rokās un satrūkos …
Es
sajutu tā sirdspukstus …
Ar
putnu plaukstās, es steidzu pa baznīcas torņa kāpnēm augšup …
- Rinald,
steidzīgi atver kādu logu!
Mēs
stāvējām pašā torņa galā,
tālumā
varēja redzēt skaisto Alūksnes ezeru …
Pasaule
bija tik plaša un vienreizēja …
Man
rokās pukstēja putna sirds …
Zeme
bija tik tālu …
Es
gribēju mazo lidoni nolikt uz torņa palodzes …
Tad
putns … ar spārniem atgrūdās no manām plaukstām …
pacēlās
spārnos un uzlidoja augstu Debesīs …
Tik
augstu, ka nespēju vairs aizmirst savu Putnu …
Ps.
Šodien,
/03.10. 2013. 14:41/ laikā,
kad
veicu šīs publikācijas sagatvošanu,
saņēmu
telefonisku uzaicinājumu no
Alūksnes,
piedalīties nākamā gada
Glika
dienās … un es domāju – ka
Viņi
mani ir aizmirsuši …
No
tā pavasara pagājis tik ilgs laiks …
Alūksnes baznīcas tornī
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru