Tikai sapnis …
Direktora
vietniece, izteikti norūpējusies,
mani
uzaicināja pie sevis kabinetā.
- Ziniet,
man tas tomēr … jāsaka …
Vakarnakt es Jūs redzēju sapnī …
- Tas
priecē, atteicu, cerams,
ka es biju gana galants un labi
audzināts?
- Nē.
Jūs bijāt miris …
- Ak,
tāpēc Jums šodien melna kleita. Paldies, kundze.
Es to ņemšu vērā …
- Nejokojiet,
nu … Es esmu tik satraukta …
- Jā,
Jums izdevās, es arī tagad esmu satraukts …
Lēnām,
dzirdēto pārdomādams, devos augšup uz savu kabinetu.
Tur
bija vairāki manas radošās studijas „Dialogs” dalībnieki.
Cik
vien jautri spēdams, es teicu:
- Re,
vietniece mani sapnī redzējusi, visa jau melnā kleitā,
jo es esot bijis miris …
Kāds
no puišiem kļuva tāds savāds,
atsēdās uz galda stūra un teica:
- Es
arī Tevi šonakt sapnī redzēju mirušu …
tik, es to negribēju sacīt …
Šoreiz,
nevarētu teikt, ka prātā būtu kāds joks nācis …
Es
tikai zināju, ka kāds grib mani pa īstam nobiedēt un apturēt …
Tieši
tajā pavasarī es visām grupām rādīju slaveno,
vienpadsmit
Oskaru filmu „Benhurs” …
Katru
dienu, vienai vai divām grupām ..
Filma
ir ļoti iespaidīga un gara …
Es
jau pašā iesākumā ievēroju, ka tad –
kad uz ekrāna parādās Kristus,
telpā kaut
kas savāds notiek …
Kāds
tajā brīdī ar lielu troksni atrauj telpas durvis,
kādam
sākas neapvaldāma klepus lēkme,
katru
reizi šī filmas vietas uztvere tiek apgrūtināta …
Es
šo filmu jau demonstrēju kādu 30. reizi,
un
vienmēr kāds to centās iztraucēt …
Arī
es biju tikai cilvēks un mani nervi bija uz robežas …
un
vēl, šie savādie sapņi …
Vakarā,
no darba pārnācis,
devos
pastaigā uz mežu un visu ar Dievu pārrunāt …
Ko
daru pareizi, ko nevajadzētu darīt? …
Domas,
domas, klusums …
Vai
tiešām ne Tev, ne kādam citam tas,
ko
daru nav vajadzīgs …
Vai
es esmu kādam vajadzīgs?
Šādos
monologos mežā pavadīju vairākas stundas …
Atbildes,
sajūtas – nekādas …
Tik
pat noskumis, bet mierīgāks – devos mājup …
Nākamajā
dienā, kā katru dienu,
atkal
kādai grupai rādīju „Benhuru’’ …
Kad
tuvojās Kristus parādīšanās vieta,
atkal
kāds pie durvīm pieklauvēja …
Tik
šoreiz, klauvējiens bija kluss,
neuzstājīgs
… drīzāk bikls …
Es,
filmu nepārtraucis, klusām atvēru durvis.
Tur
stāvēja divi puiši, viens no viņiem sacīja,
ka
abi vēlētos ar mani parunāt …
Es
teicu, ka tad viņiem mani jāpagaida,
kamēr
beigsies filmas demonstrācija …
Viņi
pieņēma piedāvājumu noskatīties filmu
līdz beigām …
Filmai
beidzoties, visi atstāja auditoriju, palika tikai šie divi zēni …
Mēs
trijatā apsēdāmies pie galdiņa,
tad
viens no viņiem ļoti nopietni un uzsvērta izrunājot
katru
vārdu teica:
- Jūs
mums esat vajadzīgs!
Es
vaicāju puišu vārdus, tie bija Ritvars un Ivars!
- Bet,
es esmu – Livars, teicu …
Tad Ritvars sāka raudāt, es redzēju uz mazā galdiņa,
krītam viņa asaras …
- Livar,
Tu mūsu grupā stāstīji par Dievu,
Draudzību un savu bijušo suni …
Man pirms gada nomira suns …
Tagad man tētis atkal uzdāvināja sunīti …
Tagad man tētis atkal uzdāvināja sunīti …
Un arī viņš …
Vairs neceļas un ir smagi slims ar suņu mēri ...
Livar, Tu teici, ka ir Dievs …
vai es varu Viņu par savu suni lūgt?
- Ne
tik vien drīksti, bet ar savu nācienu Tu jau esi
Dievam paudis savu attieksmi ...
Ziniet, mēs visi kopā tagad lūgsim, lai
Tavs sunītis dzīvotu!
Pēc
tam puiši aizgāja … Es viņus satiku tikai pēc mēneša …
Viņi
atnāca pie manis, lai paliktu studijā, lai mēs visi kopā izdarītu
ļoti
nozīmīgas un vajadzīgas lietas!
Izstāde
„Latvijas dievnami krāsu fotogrāfijās”,
Kristīgās
ētikas kabineta izveide,
pirmā
Amerikas izstāžu un dzejas turneja …
Vēl,
un vēl …
Livars,
Ritvars, Ivars.
Reiz
mums vaicāja, vai mēs esam viena tēva dēli?
Kāds
no puišiem teica – Jā, mūsu Tēvs Debesīs!
Un
skaistulis – Reksītis vēl ilgus, jo ilgus gadus bija mūsu
visu tuvs un mīļš Draugs!
/turpinājumi sekos/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru