Elita Ratinika

Dzimšandiena nāk reizi gadā, pietiekami reta viešņa, tāpēc satraukums.

Jubileja nāk desmit reižu retāk, tad nu sākas īsta panika.

Kleita. Kurpes. Galdi. Arī radinieki nav nekādi nieki.

No draugiem gan būtu lielāki prieki. Prieki? Šķīvjos un glāzēs.

Aizgalda sarunās viens otru āzēs. Nesaskaitāmas puķes vītīs vāzēs.

Nē, nē! Balli netaisīšu, ciemiņus negaidīšu.

Kā gribēšu, tā dienu dzīvošu!
Manai gribēšanai vajag vien auto ar pilnu bāku.

Braucu viena.

Negriežu rādžu, sarunas vedu tikai ar sevi, uzdziedu,

nedomājot par notīm, piestāju, kad un kur gribu.

Tik agrā rītā arī ceļi vēl brīvi. Kur zeme tā, kas aicina?

Kurzeme. Virziens tāds, ka vislaik jūra pa labi.

Es zinu. Un man ir labi.
Vis cēļ lidz Ventspilei līst, ka neva āre izliest.

Nu, nelien a, gaid, ka pilsētē tiks.

Moška Aivariš sav širm ta liks.

(Kādreiz bijām biedri, skolā, slidotavā..,

nu tapām kungs un kundze katrs savā malā.)
Ņemu ceļu uz otru Kurzemes Lielpilsētu.

Mī un žē, kurzemniecs takš i dumš, izžau veš, ka i liets!

Dzelten palag garj ceļ malem. Dikt liel, ka rapš lauk.
Ābeles Sārnatē sārtām kleitām.

Jūrkalnē varētu noiet līdz kalnam, lai skatītu jūru,

bet debesis tā lej, tā lej, ka ceriņi smagiem ķekariem slīgst( var ar -k).

Tālāk Zītaros laiva zālē zviln. Rīvā braucu kā pa rīvi.

Gulbjos ieskrien mašīnas spogulī putns( labi, ka putniņš nav gulbis),

putns pagalam, bet spogulis dzīvs.

Kur ceļmalā akmens aitiņas stopo, tepat aiz ceriņiem lieljūra viļņo.

Pāvila ostā nebraucu iekšā, pēc lielostas Ventspilī,

ko tad tur redzēt. Re, Saka! Ko tad tā saka?
- Pasties, ku i mocīts papa!
Toreiz, kad dzīvojām pie Tebras, braucām arī pie Sakas.

Mamma un paps tur lasīja ogas, es lasīju grāmatu.
Dziedātāju pieturā neredz ne dziedātājus, ne nedziedātājus.

Karpas nav ne upē, ne Garūdenī.

Kas tie par vietu nosaukumiem, kas stāsta par to, kā nav!

Tuvējās Turaidās arī pils nav.

Pēc pāris km uzzinu, kur dzīvo mežainīši no multenes.

Mežaiņos. Auksto Ziemupes vārdu lasu ar siltām jūtām,

atceroties grēka ābolu Aužuļu liepā...

pats grēks gan toreiz izpalika.

Pabraucu garām tiem, kas sēd Kapsēdes kapos.

Gūžās sajūtu, ka gūžas man sāp.

Labi, ka Liepāja klāt un varu iet pastaigāt.

Lietus ir pazudis ceļā, svilina saule tā, ka piejūras vējš pat nepaglābj.

Trešā lielākā Latvijas pilsētā trejdeviņas ielas pārrakātas,

brauc un netiec nekur, kur gribi. Tiec, kur negribi.

Apmetu riņķi un dziļāk sauszemē iekšā!

Ha, kāda tur sauszeme, ja atkal līst!

Pēkšņi pelēkos mākoņos ieslēdz kāds gaismu,

ceļa labajā pusē uzraksts Aizpute mirdz.

Esmu atbraukusi uz pilsētu, no kuras nekad neesmu aizbraukusi...

Tagad sieviete basām kājām pa peļķēm skrien.

Toreiz meitene basām kājām pa peļķēm skrēja.

Laiks mūs abas šķir, tikai laiks.

Divas baznīcas Pasta un Kuldīgas ielu krustā, jaunā un vecā.

Atveru dzelžu vārtiņus, apsēžos uz celma un skaitu rožukroni.

Par sevi. Pie savas baznīciņas.

Līst, bet ne lietus, tā ir debesu svētība.
Vēlāk apsēžos pilsētas kalnā, lejā Tebra,

pretī Misiņkalns. Nav skaistākas vietas par šo.

Plastmasenē man līdzi krānūdens... no Čiekurkalna.

Augstas laimes, jubilāre!

Nekas nav tā, kā ir.
Viss ir tā, kā jūtam.

Citas E. Ratinikas publikācijas