Ojārs Žīgurs
OJĀRA CEĻOJUMS
/80 gadu garumā/
* * *
87. turpinājums
/publikāciju noslēgums/
* * *
Sākot ar pirmajiem Latvijas brīvības gadiem Andrejs
Brēdiķis, Latvijas radio inženieris, mans kalnu pārgājienu komandas biedrs,
sāka vadīt vāciešu ūdens tūristu grupas pa Gauju, no Virešiem līdz Turaidai.
Grupas iebrauca Rīgā ar Tūristu kluba starpniecību. Kādam braucienam vajadzēja
pavāru. Andrejs kluba direktoram Marģeram Laiviņam ieteica mani. Kaut gan
drusku baidījos no šīs šeptes, piedāvājumu pieņēmu, jo ēdināšana līdzīga kā
kalnu tūristu pārgājienos. Ar nākošo braucienu grupas sāku vadīt pats, jo
Andrejs ar šoferi Aivaru Ādmini mani iepazīstināja ar maršruta posmiem. Par
pavāriem man brauca pa reizei līdz Oļegs, Irēna un Milvija. Visu braucienu aprakstus
sakopoju vienviet, bet šeit gribas atzīmēt tikai dažas epizodes. Vadot pirmo
braucienu man, izveidojās ļoti sirsnīgas attiecības ar vācu tūristiem. Vēl
daudzus gadus sarakstījos ar vairākiem braucējiem. Rudenī Marģers man paziņo,
ka no Vācijas saņēmis bargu vēstuli par to, ka es esot patvarīgi saīsinājis
maršrutu un Vācijas ekskursiju birojam jāatmaksājot daļa naudas par neizieto
maršruta daļu. Uzreiz nesapratu, kur esmu saīsinājis braucienu. Tad atcerējos.
Kad vajadzēja turpināt garo posmu no Valmieras „Baiļiem” bija ļoti slikts
laiks. Spēcīgs vējš ar lietu. Tā kā no „Baiļiem” līdz Gaujai laivas un mantas
veda ar auto, liela daļa no grupas lūdza, lai sliktā laika dēļ līdz paredzētai
nakšņošanas vietai aizvestu ar mašīnu. Es lūgumam piekritu, bet neiedomājos
pieprasīt parakstus. Atgriežoties Vācijā divi zeļļi aizgāja uz tūrisma firmu
sūdzēties un pieprasīt kompensāciju. Sarakstījos ar vairākiem grupas
dalībniekiem un tie visi deva labas rekomendācijas.
Pirms kāda cita brauciena spēcīgs lietus bija
paaugstinājis Gaujā ūdens līmeni un smailītes
ar lielu ātrumu drāzās pa straumi. Lejpus Gaujienas smilšainie krasti visai
neizteiksmīgi. Lai zinātu izkāpšanas vietu, Aivars piebraucis ar mašīnu
savlaicīgi, krastā iesprauda zīmi. Parasti uz mieta uzliktu mugursomu, viņš
nokavējās un mēs aizbraucām garām. Manu izbīli, kad ieraudzīju Gaujas pieteku
Mustagi, neviens laikam nepamanīja. Mums vajadzēja airēt atpakaļ, kādus 3 km
pret straumi, pie tam zem smidzinoša lietus. Viss beidzās labi, kad nokļuvām pie
siltām vakariņām, uzceltajām teltīm un grādīgā dzēriena pudeles. Vairākas
dienas braucām bez raizēm, līdz kādā pusdienas laikā, kad piestājām pie smilšu
sērītes ilgi gaidījām pēdējo laivu. Beidzot patālu no mums laiva piestāj. No
tās izkāpj to puisis, uz rokām nesdams meiteni un nolikdams to smiltīs guļus.
Šķiet viņa bez samaņas. Pa tikko jaušamo taciņu skrienu meklēt palīdzību. Pēc
nepilna kilometra taciņa noved mežziņa mājās. Sazvanu Valkas slimnīcu un jau
drīz ātrā palīdzība klāt. Meitenei nav ne saules dūriens, ne sirds kaite. Viņa
vienkārši ir totāli piedzērusies. Meiteni iekrauj mašīnā un aizved uz slimnīcu.
Rīt no rīta varot viņu saņemt.
Reiz aprunājos ar tūrisma firmas „Impro” vadītāju Uldi
Alksni un viņš mani pieņēma par ekskursiju vadītāju. Pirmo ekskursiju vadīju uz
Čehoslovākiju. Nākamajā braucienā biju otrais vadītājs 3 nedēļu ilgā braucienā
uz Austriju, Itāliju un Vāciju. Brauciens bija lielisks. Guvu daudz neredzētus
iespaidus. Vīne. Zalcburga, Venēcija, Verona, Insbruka, Garmišpartenkirhena,
Minhene. Kāpām kalnos. Uzgāju otrajā augstākajā virsotnē Alpspicē.
Ps.
Ar autora atļauju –
Emuārā tika publicēti
apjomīgā darba atsevišķi fragmenti /Livars/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru