Ingrīdas Lasinskas /dzim. Reimane/

Jauno dienu raksti

1977. g. 25. septembris ir baigi riebīgā diena. Ilva pie visa ir vainīga. Es uzgāju pie viņas spēlēties. Viņa atvēra durvis. Es prasīju ko viņa dara. Ilva teica, ka pīpējot. Viņa teica lai es arī pamēģinot. Es negribēju. Ilva tomēr nepiekāpās. Tad es pīpēju. Šausmīgi riebīga sajūta. Viņa teica, lai es pipēju arā pa logu. Pa logu skatījās Alla. Viņā ieraudzīja. Es nogāju lejā un pateicu mammai. Mamma raudāja. Ritenis laikam nebūs. Es Ilvu nevaru izturēt nerunāšu ar viņu. Šo dienu visu mūžu neaizmirsīšu.

1977. g. 21. novembrī Airai iedeva adresi no Vācijas viena baigi smukā meitenīte. Aira man atdeva dzēšgumiju ar zilonīti. Mēs spiedām uz lapiņas zilonīti. Otrā pusē es uzzīmēju, kāda izskatās tā meitene un spiedu uz lapiņām. Man šausmīgi patīk dejot. Bija šodien dejas. Es stundās zīmēju visādas puķes.

1977. g. 22. novembrī uzrakstīšu par maniem klases biedriem.

(...) – Jau uzrakstīts.

(...) – Laba patukla meitene, ļoti ātri sāk raudāt. Kādreiz viņa nāca galda tenisā. Viņai šausmīgi garas bizes.

(...) – Maza meitenīte. Pēc rakstura ne sevišķi laba. Mīl izlekt.

(...) – Vispār riebīga. Grib iemantot viskautko abu.

(...) – Ļoti tieva. Kad runā nekas nav saprotams, jo viņa siekalojas.

(...) – Laba meitene. Nēsā brilles. Pēc sejas ļoti nesmuka. Laba matemātikā.

(...) – Resna. Vienmēr iedomājas, ka (...) mani saaģitē uz kaut ko siktu.

(...) – Ļoti pavirša, liels deguns.

(...) – Baigā muļķe. Un šausmīga izgudrotāja. Teica, ka Rainis sacerējis tautas dziesmas.

(...) – Ļoti nevīžīga. Viņa jau pa gabalu smird. Mati nesakopti.

(...) – Laba meitene. Pēc manām domām glītākais rokraksts klasē pieder viņai.

(...) – Viņai patīk (...) ...

(...) – Viņai ir nesmuka bize. (...) patīk viņa.

(...) – Ļoti riebīgi mati. Tā kā ķēpīgi.

(...) – Ļoti interesanta. Es ar (...) iesaucām viņu par (...)

(...) – Vidēja auguma, resns. Viņš ir šausmīgs duraks.

(...) – Pulciņa padomes priekšsēdētājs. Ļoti kluss. Arī paresns. Tūļīks.

(...) – Viņam iesauka (...) Viņam vienmēr ir lielas un sarkanas ausis. Viņš šausmīgi smird pēc cigaretēm.

(...) – Viņam ir ielas ausis, tumši mati, šausmīgi spītīgs.

(...) – Vienmēr mūk no stundām. Arī pīpē kā lielais vīrs. Viņam tumši mati.

(...) – Tēlo baigo vīru. Ir tāds resns un nevar paskriet.

Viņš nevar izturēt (...)

(...) – Viņš ir mazs un žiperīgs. Kā bullēns.

1977. g. 26. novembrī es biju dejās.

Kad braucu uz dejām un kāpu ārā no autobusa man soma ielidoja peļķē. Labi ka iekšpusē netika ūdens.

1977. g. 27. novembrī bija skolas eglīte.

Uzstājos ar tautiskām dejām. No sākuma ballē dejoju ar Airu. Kad bija deja meitenēm es uzlūdzu Aināru. Pēc šīs dejas zēni bija atsaucīgāki. No sākuma mani neviens nelūdza, es uzlūdzu Haradu. Tad bija lēnie. Es ar Airu tos nevaram izturēt. Mani astoņas dejas pēc kārtas lūdza Zintis. Daudzas dejas bija lēnie. Es nevarēju izturēt, ka viņš lūdza uz pat uz šeikiem. Vispār jau diezgan forši, ka kāds lūdz uz visām dejām.

1978. g. 3. aprīlī es negāju uz skolu, jo man „sāpēja” kakls. Es skatījos televizoru. Visu laiku uz balkona lidoja baloži. Es viņus dzinu projām. Viens balodis bija šausmīgi ietiepīgs. Lai es kā viņu dzinu, viņš nelidoja projām. Uz balkona stāvēja grozs. Balodis ielidoja grozā. Un tupēja tur visu laiku.

1978. g. 27. jūlijā man pateica Ina, ka viņai atnākusi paciņa no Vācijas.

Es nodomāju, ka tā ir manējā, jo Žaklīna man ilgi nerakstīja. Es arī viņai biju aizsūtījusi paciņu. To es pateicu papam. Viņš teica, ka iešot uz pastu noskaidrot. Otrā rītā es aizgāju pie (...), lai viņa parāda man to paciņu. Paciņā es redzēju košlenes, šokolādi, kabatas lakatiņus, nozīmīti, plastmasas bruņu rupucīti  kas kustina galviņu un astīti. Es no rīta satiku Ilvu ( es ar viņu tagad draudzējos). Es viņai pastāstīju. Tad mēs ar papu aizgājām uz pastu. Pastā pierakstīja (...) adresi un mūsu telefona numuru  Mēs ar papu vēl aizgājām pastaigāties un pie (...). (...) paps teica, ka tā ir ļoti nesmuki. (...) teica, ka uz paciņas esot bijis uzrakstīts viņas numurs  Kad mēs atnācām mājās mums piezvanīja (...) mamma. Viņa papam teica, ka viņš pats esot zaglis un taisot visādas afēras. Paps nolika klausuli. Mamma teica, ka zvanīja no pasta, un viņš teica, ka uz pakas neesot bijis rakstīts nekāds numurs  Iznāca, ka (...) meloja. Skolotāja Karele uzrakstīja vēstuli uz Vāciju. Es to pārrakstīju un aizsūtīju uz Vāciju. Pastā arī teica, ka mums 1. augustā jāaiziet uz pastu. Tad redzēs, kas tur būs.

/turpinājums sekos/

klik - iepriekšējās publikācijas