Elita Ratinika

   Pirms astoņdesmit četrām vasarām jauna sieviete pļāva rudzus.

Uz lauka, darba viducī, sirpi nācās nolikt malā, rokās tika ielikts viņas piektais bērniņš. Mana vecmamma nemācēja lasīt, bet to gan zināja, ka bērni ir Dieva doti.
Meitenīte auga lielā ģimenē, brāļi darīja vīriešu darbus, arī karā gāja, sievietēm pienācās mājas un dārza darbi. Izklaides bija divas - skolā iešana un večerinkas( kaut kas līdzīgs disenēm). Brāļa spēlētā garmoška lika ne tikai cilāt kājas, bet arī cēli turēt muguru, lai varētu ieskatīties acīs staltam ciema puišam.  

   Ak,  bet pēc kādas sastapšanās ar svešinieku, vietējais brūtgāns vairs nelikās pat sirdspuksta vērts.
Brāļa vārdi: - Mos, kai bys, tai dzeivoj, iz sātu nazagrīzīs!
Un vienkāršā meitene no Latgales nokļuva Rīgā. Tik prasta un vienkārša jaunā sieva nemaz nebija, ātri vien apķēra, kā dzīvo pilsētnieki.  

Vīra darbs prasīja biežas dzīvesvietas maiņas, katrā novadā varēja mācīties ko jaunu, dzīves skola deva apsviedību un gudrību.
Mūsu ģimenē paps nesa naudu, mammiņa - skaistumu un kārtību. Dzīvojām labi.
Par Egi vairs netieku uzrunāta, kopš miris paps.
- Māsiņ, - nedzirdu, kopš miris mans brālis.
Nu vairs nekad netikšu saukta par meitu.
Māte dzimtskapu smiltiņās, rudens krāsu skaistumā.

Sirds pusē viņai dēls dus, pie labās rokas vīrs.
Mātes acis aizvērtas, bet, es zinu, viņa redz debesis...
Arī dzīve pēc dzīves ir! 

/2012. 30. 09./

Ps. Dievs Mūžīgo mieru dod ...
Lai mana vissirsnīgākā līdzjūtība māti Mūžībā pavadot ... /Livars/