Ojārs Žīgurs
OJĀRA CEĻOJUMS
/80 gadu garumā/
* * *
71. turpinājums
* * *
No Imantas uz centru varēja nokļūt ar 37.,41. un 38.
vai 42. autobusu.. Pirmie brauca pāri Vanšu tiltam, bet otrie pa Akmens tiltu
devās uz staciju. It kā satiksme bija laba, bet vecie „Ikarusi” bieži plīsa,
brauca neregulāri. Atiešanas laikus neviens nezināja, tādēļ autobusi bija
pārpildīti, bet citi brauca pustukši. Tie bieži salūza un vajadzēja gaidīt
nākamo, kurš jau tā bija pārpildīts un to pārpildījām līdz galējai robežai.
Satiksmi vēl sarežģīja tilta būve pāri Bolderājas dzelzceļam. Ja nelija lietus,
tad gāju uz Imantas staciju, tālāk ar vilcienu un no stacijas kājām uz skolu.
Izmantojot vilcienu patērēju kādas 10 minūtes vairāk. Nevajadzēja autobusā
elpot citu sviedru smaku, toties ejot pa tolaik kluso Zolitūdes ielu varēja
klausīties lakstīgalu treļļus, pavērot dažas ganošās govis un zirgus priecāties
par saullēktu.
Milvijai un Sandiņai nokļūšana skolā bija vienkārša.
Piecpadsmit, divdesmit minūšu gājiens un skola klāt. Kad pēc gadiem atklāja
tramvaja satiksmi, tad viņas veselīgo pārvietošanās veidu apmainīja pret
tramvaju.
* * *
Vecāķos lielāko dienas daļu mamma pavadīja vienatnē.
Papa vairs nav. Irēna darbā, bērni skolā, bet mēs pa Rīgu. Vienreiz ar viņu
gadījās šaušalīgs notikums. Mājās viņa viena pati. Pašreiz ņemas pa virtuvi,
bet kādas vajadzības dēļ paver durvis, lai verandā kaut ko paņemtu. Bet tajā
pat laikā veras istabas durvis un no istabas verandā ienāk vīrs, spēka gados.
Mamma no pārsteiguma paliek bez valodas. Kur tad tāds uzradies!? Vīrietis arī
apjucis, bet ātri attapies un jautā: „Kā var tikt uz staciju?” Nu un mamma iet
viņam pa priekšu, cauri virtuvei un pie ārdurvīm rāda un skaidro, kur ir
stacija. Tikai pēc tam viņa attopas. Vēlāk viņa mums stāsta: ”Un es muļķe eju
viņam pa priekšu! Viņš taču no muguras varēja gāzt pa galvu.” Izrādās, ka viņš
meklēdams ceļu uz staciju, iekāpis istabā pa pavērto logu, bet tur staciju
neatradis, devies to meklēt citās telpās. Viņš droši vien bija pārliecināts, ka
mājā neviena nav.
Mammai pret draudzenēm bija dažāda attieksme. Viņai,
liekas, ne visai patika pļāpīgās draudzenes. Bija tāda Herta no Mīlgrāvja un
vēl viena no Imantas. Atbraukušas viņas runāja un runāja. Vēlāk mamma noteica:
„Tik daudz runā, pat klausīties negribas” Viņa laikam slimnīcā iepazinās ar
kādu cēsnieci, kura varēja pastaigāt ar lielām grūtībām. Šad tad mamma sarūpēja
kādu cienastu un devās uz Cēsīm pie draudzenes. Parasti Raimonds braukdams
darba darīšanās izlaida vecmāmiņu Cēsīs un pievakarē braukdams mājās paņēma
viņu mašīnā. Dažas reizes viņa brauca uz Valku, apciemot savu māsīcu, aktrisi.
Mēs pat nepainteresējāmies, vai māsīca ir no tēva vai mātes radiem. Arī nezinu,
vai viņa līdz aiziešanai pensijā bija Valmieras teātra aktrise, vai spēlēja
kādā tautas teātrī. Māsīcas vārds Erna Šķipore.
Reiz mammai 90 gadu vecumā vienai vajadzēja braukt no
Valmieras uz Rīgu. Norunājām, ka es viņu Autoostā sagaidīšu. Pieteicu viņai, ja
autobuss pienāks agrāk, vai es nedaudz nokavēšos, lai gaida un nekur neiet. Es
tiešām nokavējos. Tukšais autobuss izkāpšanas vietā vēl stāvēja, bet mammas
nav. Izskrienu visu Autoostu, bet viņas nav. Sadabūju telefona žetonus un zvanu
uz Valmieru. Varbūt viņa vēl ir tur. Skrienu uz 24. autobusa pieturu. Arī tur
viņas nav. Pazudusi. Viņa atbraucot aizgājusi līdz tramvaja pieturai iepretī
tirgum un tur pacietīgi gaida mani. Pēc ilgas gaidīšanas kāds policists
pavadījis līdz autobusu pieturai un palīdzējis iekāpt 24a autobusā. Bet tas
brauc uz Vecāķu staciju. Dabūjusi nākt kājām atpakaļ. Bet mājās visi
uztraukušies.
Ps.
Ar autora atļauju –
Emuārā tiks publicēti
apjomīgā darba atsevišķi fragmenti /Livars/
/Turpinājums sekos/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru