Ojārs Žīgurs

OJĀRA CEĻOJUMS

/80 gadu garumā/

* * *

70. turpinājums

* * *

Mans kādreizējais kolēģis Jēkabs, salecās ar sievu Mārīti un sievas māti. Viņš uzskatīja, ka pārāk daudz tiekot izmantots sētnieka darbos. Piedāvājām viņam priekšējo istabiņu, kamēr viņš salūkos dzīvokli. Kad vēl strādāju Fizmatos, tad pie Jēkaba bieži iegriezās kāda meitene, vārdā Līga. Viņi klusu sabubinājās. Biju iedomājies, ka tā ir viņa meita no pirmās sievas. Līga šad un tad apciemoja Jēkabu mūsu dzīvoklī un abi arī pārgulēja „raskladuškā”. Tikai vēlāk uzzinājām, ka viņa būs Jēkaba trešā sieva. Viņa strādāja Siguldā celtniecībā. Pēc kāda laika viņai piešķīra Siguldā dzīvokli un Jēkabs aizbrauca dzīvot pie jaunās sievas. Viņiem piedzima dēls un meita. Dēls gāja bojā braucot ar motociklu. Kaut gan Jēkabs bija lēnīga rakstura, viņš atkal sastrīdējās ar Līgu un aizgāja pie kādas krievietes un vēlāk devās viņai līdz uz Minsku vai Kijevu.

Man ar Milviju lielas grūtības radās ar asins grupu nesakrišanu. No sākuma dakteri šo faktoru nemaz neņēma vērā. Pagāja vairāki gadi, kamēr tikām pie skaidrības. Reizēm mēdzu palielīties, ka esmu dzemdību namā gulējis uz operāciju galda. Gaidot Sandiņu, daktere man un Milvijai no sāniem izgrieza ādas sloksnītes un manējo ievietoja Milvijai izgrieztajā robā. Tas tādēļ, lai visas kaitīgās vielas niknumā mestos virsū manai ādas sloksnītei.

 Mūsu māja Artilērijas ielā skaitījās avārijas ēka. Priekšējā istabā griesti, jau no laika gala bija stipri ieliekušies, šur tur no griestiem krita apmetums. Sūdzējāmies namu pārvaldē. Atnāca amatnieks un atstutēja griestus ar dēli un diviem stabiem. Lai būtu efektīgāks skats, viņš vienu stuti ielika arī istabas vidū. Šādu skatu nofotografējām un bildi sūtījām uz dažādām instancēm, kamēr pieprasīdami divistabu dzīvokli, jo šis arī ir divistabu, lai gan katra istaba ir 9 kvadrātmetrus liela. Nevarot dot mums divas istabas diviem cilvēkiem. Saku, ka mēs drīz būsim trīs. Atskanēja strupa atbilde, ka to vēl nevarot zināt. Augšējie un blakus kaimiņi pamazām ieguva citu apdzīvojamo platību, kā tajos laikos mēdza sacīt un mēs mājā palikām vieni paši. Dzīvošana kļuva bailīgāka. Otras istabas logs vērsts pret kaimiņu mājas kādreizējo augļu dārzu. Tuvu mūsu logam atradās ar slēgtām sienām veidota  lapene. Kādā jaukā dienā, divi iekarsuši puiši velk meiteni uz turieni. Viņa spārdās un spiedz. Es atveru zemo logu un izkāpju pa to, un iekārē trīcošajiem čaļiem atņemu skuķi. Viņi gan lamājās, bet neko citu neuzsāka. Tā kā logiem slēģi nebija, tad man bija bailes, ka viņi atriebjoties var izsist stiklus. Bet bailes bija nepamatotas. Laikam paši bija pārāk nobijušies.

Namu pārvalde sāka mums piedāvāt brīvus vienistabu dzīvokļus, bet tie bija līdzīgi grausti mūsējam. Bijām spiesti atteikties. Milvija tai laikā bija Maskavas rajona deputāte. Arī tur nemitīgi atteica, kamēr atnāca jauns Izpildkomitejas priekšsēdētājs. Milvija izmantoja šo apstākli un kamēr viņš vēl nav iedzīvojies, atkal pieprasīja dzīvokli. Viņš arī piešķīra Imantā. Tad Imanta man bija pilnīgi sveša vieta un, kad sākām tur dzīvot, man bija sajūta, ka atrodamies kādā Sibīrijas pilsētā. Tajā laikā pie mums valdīja visai barga ziema.

Dzīvokļa orderi vajadzēja tajā pašā dienā namu pārvaldē saņemt, jo var gadīties, ka orderis aizpeld pa citu ceļu. Pasaucu taksi, lai aizved līdz Imantai. Namu pārvaldes adresi neviens nezināja. Jautāju šoferim, vai viņš nezin tās atrašanās vietu. Viņš mani izlaiž jaunbūvju sākumā, netālu no Sudrabkalniņa. Visur intensīvi būvē. Prasu cilvēkiem, kur varētu būt meklētā pārvalde. Man norāda Kooperatīva ielu. Drāžos pa to, bet namu pārvalde tur neatrodas. Kāds zinātājs norāda, ka vajagot būt Jūrmalas gatvē. Nesos pa to, bet nekā. It kā esot Zolitūdes ielā, mājā, kur esot bibliotēka. Aizskrienu un uzzinu, ka kādu laiku pārvalde šeit esot bijusi, bet nu pārvākusies uz kādu jaunceltni. Skrienu tālāk. Īsi pirms darba dienas beigām nonāku pie mērķa. Saņemu orderi un atslēgas. Otrā dienā braucam, līdz paņemdami Milvijas kolēģi 6. vidusskolas sporta skolotāju Apini. Viņas vīrs bija Celtniecības ministrijā ministra vietnieks, tā kā viņai kādas zināšanas jaunbūvju lietās bija.  Dzīvoklis mūs pilnībā apmierināja. Lai gan vanna bija nedaudz apdauzīta un virtuvē gāzes plīts tikai ar diviem degļiem, bet toties devītais stāvs ar brīnišķīgu skatu uz lielajiem kokiem. Tikai vairākus mēnešus nedarbojās lifts, tādēļ ievākšanās bija smaga lieta. Brālēns Andris izgādāja darba vietas mašīnu. Par nesējiem sarunāju draugus kalniešus Tāli, Voldemāru, Rihardu, Andreju. Palīgos nāca arī Alberts ar Linardu. Tad nu stiepām atspērušies un nepienāca vakars, kad viss bija savās vietās.

Kaimiņu dzīvoklī dzīvoja veci vecīši, kuriem nokļūšana 9. stāvā radīja nepārvārāmas grūtības. Onkulītis pārpūles dēļ pat dabūja infarktu.

Nezinu kādas sajūtas ir migrantiem, kuri no tāliem apvidiem atbrauc uz dzīvi vietā, par kuru viņi neko nezin un iepriekš  nav pat dzirdējuši, ka tāda vieta atrodas pasaulē. Ilgu laiku es Imantā jutos kā migrants. Pirms gadiem šeit savās piepilsētas mājiņās dzīvoja cilvēki, kopa savus sakņu un augļu dārzus, baroja savus lopiņus. Dzīvoja savu dzīvi. Kad mēs atbraucām, viss iepriekšējais bija iznīdēts, uzlauzts, nojaukts, nolīdzināts un izveidota plika vieta būvlaukumam. Bieži staigāju pa apkārtni, cenzdamies saredzēt kaut ko no agrākās dzīves. Blakus mūsu mājai skaisti lieli kupli koki, kas kādreiz rādīja Dammes saimniecības vai muižiņas pagalma robežu. No ēkām, protams, nav ne vēsts. Saglabājies tikai kāds ceriņu krūms. Pāris kilometrus tālāk atklāju zemnieku māju, kas būtu cienīga atrasties Brīvdabas muzejā. Bet arī šeit tai varētu ierādīt ievērojamu vietu. Pēc vecām kartēm secināju, ka tā bijusi Lieldammes māja. Man liekas, ka tagad tā sekmīgi nolikvidēta. Ar gadiem jau iepriekšējo ļaužu pēdas pārklāj mūsu iemītās taciņas, tikai sen stādītie koki šalc vējos klāstīdami par savām jaunības dienām.

Ps.

Ar autora atļauju –

Emuārā tiks publicēti

apjomīgā darba atsevišķi fragmenti /Livars/

/Turpinājums sekos/