Elita Ratinika
Mana diena pirms 50 gadiem ...
... Pirms iet pie pirmās komunijas, bija jāatbild kateķisms.
Tajā grāmatiņā nekas nebija par kaķiem, tur bija īsa instrukcija par kārtīgu dzīvi. Tā teica papiņš un, ko viņš teica, tas bija gudri. Mammiņa visam piegāja vienkāršāk, lika iemācīties no galvas un stingri pieteica, lai prāvestam neuzdodu nekādus jautājumus. Man būšot tikai jāatbild iemācītais.
- Kā tu, bērns, saproti Dieva Trīsvienību?
- Kas tur liels! Visiem ir vienības, piemēram, jūs savam papam un mammai esat dēls, ja jums būtu dēls, jūs viņam sanāktu tēvs, tas svētais gars esat, kad runājat no kanceles baznīcā.., un tad vēl esat pircējs veikalā, un esat pasažieris, un, nē, skolnieks gan vairs neesat.
Redzot
prāvesta smaidu, sapratu, ka esmu atbildējusi pareizi. Viņš vēl
noprasīja, vai tik pat droši mācēšu izstāstīt savus grēkus.
- Ijjā, mammiņa man tos ir uzrakstījusi uz lapiņas,- atbildēju pārliecinoši un, saņēmusi drosmi, tomēr uzrunāju prāvestonkuli -
Vai tad tas ir grēks, ja negribas iet uz baznīcu? Kateķismā rakstīts, ka Dieviņš ir visur. Un šā kā tā es paklausu mammiņu un eju viņai līdzi uz misi. Tad jau grēks neskaitās. Tomēr mammiņa saka, ka esmu grēkojusi domās, bet domas, takš, pašas lien galvā.
- Bērns, ļauj, lai Dievs tevi vada un klausi vecākus.
Skaļi nepateicu, ko nodomāju - Tad jau cilvēks nav vainīgs, ja grēko, vainīgs ir tas, kurš vada ...
Prāvests stingri pieteica, ka līdz dievgaldam nedrīkst ne ēst, ne dzert.
Tas jau labi, mamma neliks ēst brokastis.
Mamma vakarā taisīja daudzus mēģinājumus grēksūdzei, domāju, ka Dieviņam sen biju apnikusi ar saviem nožēlas vārdiem, tos jau skaitīju tik veikli, ka pati nesapratu, ko saku. Tad nu mammiņa, beidzot, bija priecīga.
Mana pirmās komunijas diena sākās ar visu baltu: kleita,
zeķes, zandales, bante, puķes.
Viss jau vakarā bija salikts, tikai mammiņa vislaik meklēja nez kādus nervus. Visa tā ņemšanās bija apnicīga. Šīs dienas skaistākais mirklis vēl bija jāgaida. Vēl nācās paciest bildēšanos pie baznīcas, vēl bija jāpārcieš meiteņu plātīšanos ar uzskruļļotajiem matiem, vēl mūs, nevainīgās dvēselītes, tantes mācīja smaidīt fotogrāfam.
Kā viņas nesaprata, ka tukšu vēderu un dusmu pilnu galvu cilvēks nevar smuki smaidīt.
Beidzot skaistais mirklis bija pienācis, apģērbos sētas drēbēs un papiņš man piestūma riteni.
Īsts sieviešu ritenis! Ar sietiņu, lai brunči netiek spieķos!
Eh, nav ko domāt, nav ko runāt, vajag tikai braukt!
Ielas kļuva īsākas, pilsēta kļuva mazāka.
Es biju kļuvusi liela. Tik viegla, nu, jā, bez grēkiem ...
Kam tiem, eņģeļiem, spārni, labāk būtu braukājuši ar riteni!
Mana diena pirms 50 gadiem ...
... Pirms iet pie pirmās komunijas, bija jāatbild kateķisms.
Tajā grāmatiņā nekas nebija par kaķiem, tur bija īsa instrukcija par kārtīgu dzīvi. Tā teica papiņš un, ko viņš teica, tas bija gudri. Mammiņa visam piegāja vienkāršāk, lika iemācīties no galvas un stingri pieteica, lai prāvestam neuzdodu nekādus jautājumus. Man būšot tikai jāatbild iemācītais.
- Kā tu, bērns, saproti Dieva Trīsvienību?
- Kas tur liels! Visiem ir vienības, piemēram, jūs savam papam un mammai esat dēls, ja jums būtu dēls, jūs viņam sanāktu tēvs, tas svētais gars esat, kad runājat no kanceles baznīcā.., un tad vēl esat pircējs veikalā, un esat pasažieris, un, nē, skolnieks gan vairs neesat.
- Ijjā, mammiņa man tos ir uzrakstījusi uz lapiņas,- atbildēju pārliecinoši un, saņēmusi drosmi, tomēr uzrunāju prāvestonkuli -
Vai tad tas ir grēks, ja negribas iet uz baznīcu? Kateķismā rakstīts, ka Dieviņš ir visur. Un šā kā tā es paklausu mammiņu un eju viņai līdzi uz misi. Tad jau grēks neskaitās. Tomēr mammiņa saka, ka esmu grēkojusi domās, bet domas, takš, pašas lien galvā.
- Bērns, ļauj, lai Dievs tevi vada un klausi vecākus.
Skaļi nepateicu, ko nodomāju - Tad jau cilvēks nav vainīgs, ja grēko, vainīgs ir tas, kurš vada ...
Prāvests stingri pieteica, ka līdz dievgaldam nedrīkst ne ēst, ne dzert.
Tas jau labi, mamma neliks ēst brokastis.
Mamma vakarā taisīja daudzus mēģinājumus grēksūdzei, domāju, ka Dieviņam sen biju apnikusi ar saviem nožēlas vārdiem, tos jau skaitīju tik veikli, ka pati nesapratu, ko saku. Tad nu mammiņa, beidzot, bija priecīga.
Viss jau vakarā bija salikts, tikai mammiņa vislaik meklēja nez kādus nervus. Visa tā ņemšanās bija apnicīga. Šīs dienas skaistākais mirklis vēl bija jāgaida. Vēl nācās paciest bildēšanos pie baznīcas, vēl bija jāpārcieš meiteņu plātīšanos ar uzskruļļotajiem matiem, vēl mūs, nevainīgās dvēselītes, tantes mācīja smaidīt fotogrāfam.
Kā viņas nesaprata, ka tukšu vēderu un dusmu pilnu galvu cilvēks nevar smuki smaidīt.
Beidzot skaistais mirklis bija pienācis, apģērbos sētas drēbēs un papiņš man piestūma riteni.
Īsts sieviešu ritenis! Ar sietiņu, lai brunči netiek spieķos!
Eh, nav ko domāt, nav ko runāt, vajag tikai braukt!
Ielas kļuva īsākas, pilsēta kļuva mazāka.
Es biju kļuvusi liela. Tik viegla, nu, jā, bez grēkiem ...
Kam tiem, eņģeļiem, spārni, labāk būtu braukājuši ar riteni!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru