Elita Ratinika

Pošos braucienam uz klases salidojumu.

Protams, satrauc doma par atkalredzēšanos pēc trīsdesmit pieciem gadiem.

Par visu esmu padomājusi, pat par savām nekoptajām rokām.

Vedekliņa maniem nagiem uzlikusi tumši sārta samta toni un pa mirdzošam kristāliņam. Vienu reizi iztaisīties par smalku Rīgas dāmu nav neiespējami.

Pat interesanti.
  Satraukums gan tik liels, ka tam pietiek spēka grozīt un vārtīt pa gultu manu palielo miesu. Nakts sanāk savārtīta un es tāda pati.

Tomēr rīts atver priekškaru un izrāde ir sākusies.
  Tūliņ atdzīs noīrēto mašīnu, jāģērbjas! Iepriekš sagatavoto modīgo bikškostīmu kārtīgi iekaru skapī. Kas noticis? Kāpēc ņemu vispelēkākos svārkus un necilāko džemperīti? Kaut kā nesanāk par to padomāt, paspēju pārvilkt ar ķemmi slapjajiem matiem un eju lejā pie baltas skaistules.

Mašīnītē smaržo pēc labas lepnības, plastmasas detaļas negrab, motors, sastrēbies trekno dīzeļpienu, murrā kā paēdis mincis. Panelis pārpilns ar krāsainām uguntiņām, bet tas mani nemulsina, es tās vienkārši nelietošu.

Zvaigznes debesīs arī netiek lietotas,  ja nu vienīgi dzejoļos ...
Sariktēju sēdekli un spoguļus, ierasto uzrāvienu prātīgi aizstāju ar sievišķīgu startu. Vēl nākas piestāt, lai nopirktu puķes skolotājām, sieviete, kas brauc ar tāāādu mašīnu, neskoposies!

Paceļu piektās durvis un noguldu pāris desmitus dzeltenu rožu.

Atgriežos salonā, bet vēl nerūcinu, kādu brīdi sev iedodu vienatni.

Tas ir kā silts piens pirms miega. Visi satraukumi ir prom. Es braucu!
  Galapunkts sākas ar stīvu sasveicināšanos, un tikai, ieraugot vīrieti, kura asie sejas vaibsti tik pazīstami, mani pleci atslābst.

Mana pirmā mīlestība... Tikai viņa dēļ šurp braucu. Legāla iespēja ... 

 …

   Nu braukšanas virziens mainās, tagad joņoju laika mašīnā atpakaļgaitā.

Bīstams manevrs. Abās ceļa pusēs stāv cilvēku dzīves skaistākie mirkļi, to ir tūkstošiem. Nevienu no tiem nedrīkstu sabraukt.
   

   Lēnām nokļūstu laika realitātē, sēžu viņam blakus pie galda, uz tā dižojas pildīta līdaka, izrotāti salāti bļodās, augļi traukos. Nestūrētāji patukšo glāzes, notiek runas, uzsprakst kāds joks, smiekli gan neiekuras, viss notiek, kā jābūt tai zemē, ko sauc par aizgaldiju. Tikai ir sajūta, ka mēs te neesam.
Vismaz, ne es ...  

Atkal braucu atpakaļgaitā.

Toreiz, devītās klases pirmajā skolas dienā, mirkļa simt divdesmit piektajā daļā, noķēru kādu acu skatienu. Tajā brītiņā ieskatījos savādā pasaulē.

Tur vibrēja stīgas, tām nepieskaroties, tur vējiņš maigi glāstīja bezvējā, tur dzeltenās debesīs zila sapņu saulīte spīdēja. Ir mirkļi, kad pasauli kārtojam paši, maigiem, tīriem, saudzīgiem, bet aizdegt spējīgiem pieskārieniem.

   Atmiņu mirklī esot, sajutu nejaušu pieskārienu, mēs, taču, sēžam blakus.

Par abiem mums - simt seši … tagad, toreiz - tikai trīsdesmit ...

Neesmu tik laba aktrise, lai turētu ilgu pauzi, bet esmu pietiekami neslikta, lai ticami iztaisītos sliktāka, kā esmu. Man piepalīdzēja glaunā mašīna, bagātīgie ziedu pušķi, spožie nadziņi un apgalvojums, ka esmu dzīves lutekle.
Mana maska pasmīnēja, es piecēlos no vietas un aizgāju pie loga.

Bija sācis snigt. Skaistas pārslas izgaismoja ielas lukturis.

Kādreiz kāda vārdu rakstīju sniegā, bet nu, pa kuru laiku, Viņš bija izgājis ārā... Vieglās pūkās mīksti gulēja burti. Uzkrita jaunas sniega pārsliņas, bet burti nepazuda. Nekas jau neizdzēš to, kas baltā ar baltu uzrakstīts ...

 

Atsveicinoties saskūpstījāmies. Starp diviem skūpstiem bija trīsdesmit septiņi gadi. Tikai nemeklēt tikšanos, tikai nesadrupināt brīnummirkli mirkļu kripatās...

Mana baltā mašīna aizbrauca pirmā, var jau būt, ka tajā biju arī es ...

Visu ceļu vējstikls jātīra galējā robā, sniga un sniga, bet man acu priekšā sniegā burti no mana vārda.

  Pēc dažām stundām pametu šoseju, tālāk braucu pa pieputinātiem, šauriem, meža ieskautiem, citu nakts braucēju nemīlētiem ceļiem.  Man bija jādabū brīvības sajūta. Pedāli grīdā! Sadzirdēju savu sajūsmas kliedzienu. Stop! Mašīna ir īrēta. Tā nedrīkst! Karstām asarām apraudājos. Nospiedu podziņu, logs elektroniski novaidējās, svaigums ienāca salonā. Pastiepu roku un noķēru sniegpārsliņas, kad gribēju tās pielikt lūpām, saujā bija vairs tikai slapjumiņš.

Es nebiju ubagojusi, bet gan saņēmusi dāvanu.

Vienīgais mūžīgais šajā pasaulē ir domas par mīlestību.

Pati mīlestība nav mūžīga...

citi

Elitas Ratinikas darbi

šeit

_____________________