Līna Imūne – ... kā viena diena!

Livars – Cienījamā kundze, teikšu pavisam atklāti – pirmo reizi sarunājos ar cilvēku, 
kuram ir 100 gadi!

Līna Imūne – Jā!? Vai nu tas ir kāds brīnums ... es jau nu gan nemaz tā

nejūtos...

Livars – Redzot cik raitā solī jūs visi nācāt no tramvaja pieturas ...  ātrāk par jums tik skrēja sešgadīgais mazmazdēls Kaspars ... Vai jūs jau pašā sākumā bijāt izdomājusi – tā ilgi dzīvot šai pasaulē?   

Līna Imūne – Nē! Augstākais kādus piecdesmit gadus... Un es tā arī dzīvoju, domāju par bērniem, lai viņi līdz tam vecumam būtu jau dzīvē iekārtojušies ... Lai viņi nepaliktu, nu tā – neziņā. Bet, re, dzīvoju un dzīvoju! Un dzīvoju kopā ar meitu, viņai jau sen pāri piecdesmit un pāri sešdesmit, tūlīt būs septiņdesmit! Manam vecākajam dēlam jau ir septiņdesmit! Viņš dzīvo Rīgā, bet mēs ar meitu ārpus Rīgas, vasarnīcā!

Livars – Vai no visiem šiem simts gadiem ir kāds īpašs, tāds pavisam citādāks?

Līna Imūne – Citādākas sajūtas bija, kad pienāca tie 99 ...Visi tik sauca vienu tostu: Uz simts gadiem! Uz simts gadiem! Nu gribējās jau arī man tos simts piedzīvot! Re, te nu es esmu!

Livars – Un tā... labi esat! Lai nu katrs tik spētu jums līdzi tikt!

Tāpēc jau arī gribas zināt, kāds ir tas jūsu ilgdzīvošanas noslēpums?

Līna Imūne – Noslēpuma nav!

Livars – Ja nu tomēr?  

Līna Imūne – Galvenais jau ir strādāt un nepārbaroties! Un pie mūsu ienākumiem nemaz lepni dzīvot neiznāk, tikai normāli. Galvenokārt es cienu vienkāršo lauku ēdienu, siļķīte, biezpiens, rūgušpiens, gaļu jau ar, bet nedaudz... nevajag pārēsties. Siļķite jau man vislabāk tīk ... un saldskābā maizīte, melno es neēdu. Kāpostiņi, kartupelis, miežu putraimiņi, kā jau nu visi cilvēki... Un ... āboļi, āboļi, tie man garšo ... domāju, pa gadu kādu ābeli apēdu!

Livars – O! ... un kafija? ...

Līna Imūne – Jā, kā tad nu bez kafijas! Bez kafijas nevar,

kad tik iegribas – uztaisu! Savas trīs tasītes pa dienu noteikti, gan rītā, gan vakarā, kad tik iekārojas!...

Pīpēt nepīpēju un nekad ar to neesmu darījusi, kādu mazu, pavisam mazu glāzīti svētkos... nu, kā ta kopā ar tostu nepacelsi...nu, kādas pāris pilītes.

Zaļumus, tos gan ļoti daudz ēdam. Dillītes, lociņus, pētersīļus, visādas garšvielas lietoju.

Livars – Es zinu, ka jūs visu mūžu esat cilvēkus iepriecinājusi ar skaistiem tērpiem.

Līna Imūne – Tā nu ir liela laime, ka visu mūžu es esmu varējusi darīt to, kas man ļoti patīk. Man ir ticis iepriecināt arī citus cilvēkus!

Livars – Bet tur tak vajaga asu redzi, smalkus pirkstus un lielas zināšanas, lai katram pa prātam uzšūdinātu!

Līna Imūne – Nezinu, man vienmēr ir bijusi tāda sajūta, ka mani kāds vadītu ... Arī tad, kad bija karš ... Izsūtījums ... Tur es arī šuju ... drēbītes jau visiem un visur ir vajadzīgas...

Livars – Kā jūs iepazināties ar savu vīru, jo viņš tak arī bija drēbnieks?

Līna Imūne – Tukumā... kaimiņos dzīvojām un vienā klasē mācījāmies, viņš puiku pusē sēdēja – es meiteņu, man aiz bizēm lai rāva. Un man vēl nebija divdesmit, kad apprecējāmies. Tā dzīvojām, ka nemaz nestrīdējāmies, nebija par ko. Es varu tik katram tādu dzīvi novēlēt.

Vēlāk mums Rīgā uz Blaumaņa ielas bija sava drēbnieku darbnīca, viņš tas galvenais un es – vairāk izpalīgos. Ja nu arī kaut kas nebija iznācis, kā vajaga, tad mums bij’ teiciens: Jolki zeļļonije, kā tev tā ...

Jā..., tad vispirms apcietināja manu vīru un aizsūtīja uz Sibīriju... un 1949. gadā mani aizveda ar četriem bērniem ...

Turpat divdesmit garus gadus es neko par savu vīru nezināju ... mēs katrs bijām savā nometnē, citā debesmalā...

/tad sarunā iesaistījās Līnas Imūnes mazmeita/

Aelita Zviedre – „Šo sirds stāvokli – ar kādu vecmāmiņa dzīvo, un tur ir visa noslēpuma atslēga, nepiedošana, naids, kaut kāda skaudība, kurnēšana ... nekad, vispār nekad es to neesmu dzirdējusi, piedzīvojusi!

Vecmāmiņa ir cilvēks, kas vienmēr ies otram palīgā. Visiem, bērniem, mazbērniem, visiem, kam tik tas būs nepieciešams ... Tā ir mīlestība –

 ka tu dzīvo saviem tuvajiem, sev ne mirkli! Cik nav bijis tā, ka man vecmāmiņa..., kad man bija sešpadsmit, septiņpadsmit... gribās smuku kleitiņu, es atskrienu, kā jau vienmēr, pēdējā mirklī... Cik viņa nav pa naktīm strādājusi tik dēļ manis vien... Es jau to nevaru nekādi atdarīt... Galvenais ir: to sirds mīlestību iemācīties un nodot saviem dēliem... vai saviem mazbērniem, kādreiz... Izturēties tā, kā vecmāmiņa ir attiekusies pret visiem mums. Tā ir – mīlestības skola!

Līna Imūne – Naids posta!... Mums ģimenē ir bijis tā, ka viens par otru parūpējas un priecājas par sasniegto!

Livars – Vai ir tā, kā Blaumanis saka: Skroders sēž uz aku, lāpa savu fraku... domājams – arī galdu!?

Līna Imūne – Kā tad, ka uz galdu ... kad tu sēdi uz krēslu, tad tak tu neko neredzi...

Un mans vīrs bija ļoti akurāts, kā viņš piegrieza... tas bija precīzs darbs, nekas nebija jāpāršuj vai citādi ... Un uz galda tak visu var redzēt, mēs visi sēdējām uz galda... Viss ir piegriezēja rokās!

Livars – Kāda ir bijusi jūsu dzīve kopumā, simts gadu garumā?

Līna Imūne – Es ar savu dzīvi esmu apmierināta. Man ir bijis tā – ka visas lietas nāk par labu. Vienu brīdi, kad biju Krievijā ... man vairs nepatika dzīvot ...

domāju – palikšu tai sniega kupenā un aizmigšu ... Tur jau Sibīrijā nosala ātri, pa desmit minūtēm... ja nekustējās... Un tad es padomāju, kā tad tā – mani tak gaida... gaida pārnākam!...

Ir viena svēta Būtne, kas mūs vada. Ja mēs esam nopelnījuši sliktu, mūs soda ... Ja labu – mums tikai ar labu atdara! To nu gan es zinu, to es esmu skaidri un gaiši piedzīvojusi... Kā tu ņem mēru, tā tev atmēro!

To es tik daudz arī Sibīrijā varēju piedzīvot... Es nevaru paņemt no otra kas nav mans... lai tur būtu vai sudrabs, vai zelts – tas nav mans!

Man pietiek ar to, ko es esmu savām rokām nopelnījusi.

Es esmu dzīvojusi un dzīvoju skaistu mūžu!

/Ps. Mūsu saruna notika pirms diviem gadiem,

2009.g. 29. jūlijā,

šogad /2011.g./ cienījamā kundze atzīmēs savu

102. dzimšanas dienu/