Matīss Babrovskis: Viņš ir visur – gaisā, ko elpoju, mežā, ko dzirdu, cilvēkos, kurus satieku...

Livars – Sveiks, Matīs!

Ko dari, kur esi, kur gribētu būt? Vai ir kāds brīvs brīdis sarunai?

Matīss Babrovskis – Šobrīd... es ļoti gribētu būt, kaut kur Jamaikā – regeja koncertā... bet tas ir neīstenojami... vismaz tagad...

Bet aprunāties ar tevi – būtu vairāk kā vērtīgi... tas, domājams, man pašam liktu pārvērtēt to, kas notiek manā galvā...

Livars – O, paldies! Bet... tu esi Latvijā...

Matīss Babrovskis – Tāpēc klausos regeja ritmos iedziedātu "rūžeņu"...

Livars – Vai tavā galvā ir arī Latvija, ar visiem tās novadiem, upēm, ezeriem, mežiem un, protams, cilvēkiem?

Matīss Babrovskis – Galvā to visu dabūt nevar – tam domātas enciklopēdijas, bet sirdī ir daudz tā visa...  

Livars – Ko tu ar to domā darīt, kas jau ir tavā sirdī?

Matīss Babrovskis – Hmm, to, kas ir sirdī, jābauda. Tad jau laikam sanāk, ka jābauda Latvija!   

Livars – Iedomājies: Matīss ar Daugavu sirdī!

Matīss Babrovskis – Sāpīga tēma –

man, visdrīzāk, nekad neizdosies redzēt tādu Daugavu, kādu es to gribētu redzēt, proti, tādu, kāda tā bija tad, kad Meinarda baznīca bija krastā, nevis upes vidū. Ļoti gribētu redzēt Daugavu bez elektrobūvēm, bet ar Staburagu un rumbu netālu no Kokneses. Bet arī tagad tā ar savu varenību mani iedvesmo, tomēr gribētos būt tur pirms tās izmaiņām...

Vēl tagad, īpaši smagākās dienās... dodos pie Daugavas, sēdēt ar Bībeli priekšā un baltmaizi, kuru jādala ar gulbjiem, un kefīru.

Livars – Mūžs lielās upes tuvumā...

Matīss Babrovskis – Jā, esmu uzaudzis Ogrē –

 pilsētā, kurā satiekas divas varenas upes.

Un no katras upes es kaut ko nedaudz mācos.

Ogre ir krietni dinamiskāka ar savām krācēm un līkumiem, bet vairāk mani piesaista Daugava ar tās dziļumu un pamatīgumu.

Tur ir kaut kas vairāk, nekā tikai upe – nevelti saucam to par Likteņupi.

Livars – Arī tava Likteņa?

Matīss Babrovskis – Es uzskatu, ka mans liktenis ir Dieva rokās un cik nu Viņš man dos, tik arī dzīvošu šeit, blakus Daugavai, tāpēc pilnīgi noteikti varu teikt, ka Daugava, līdz kaut kādam dzīves punktam būs arī daļa no mana likteņa un dzīves ritējuma.

Livars – Kā tu nokļuvi līdz Daugavai, katrs varētu pats iztēloties ...

bet – kā tu nokļuvi līdz tam, ka tu mūsu lielākās upes krastā sēdi ar pasaulē vislasītāko grāmatu Grāmatu?

Matīss Babrovskis – Līdzīgi, kā es piedzimu Daugavas tuvumā, tāpat es arī piedzimu grāmatu Grāmatas tuvumā jeb piedzimu ģimenē ar kristīgām saknēm, kuras gadiem ritot, tika arī iesakņotas manī. Esmu sapratis, ka ar saviem spēkiem šajā pasaulē ir par maz, tāpēc ir ļoti vērtīgi apzināties to, ka tur augšā ir mans Debesu Tēvs! Bez tam

es tomēr pretendēju uz ko vairāk, kā tikai šīs pasaules dzīvi –

uz Mūžīgo dzīvi, kuru gribu pavadīt Dieva tuvumā.

Livars – Ko tu dari tagad, kamēr mēs vēl esam šeit?

Matīss Babrovskis – Es dzīvoju. Šī ir daļa no Mūžīgās dzīves – 

tās sākums, tāpēc es cenšos to baudīt. Baudīt gan vietu, kur es dzīvoju, baudīt to, kas man ir dots. Iespējams tieši tādēļ man ir Latvijas patriotisms un patiesībā visas Pasaules patriotisms. Un to visu es baudu gan fotografējot, gan sportojot, gan vienkārši esot... un klausoties dabā.

Livars – Skoliņu arī baudi?

Matīss Babrovskis – Šodien esmu bez konkrētas piederības kādai skolai. Esmu beidzis Ogres ģimnāziju un mēģinājis studēt LU ģeogrāfiju, bet pirms nedaudz vairāk kā mēneša izlēmu neturpināt mācīties ģeogrāfos. Tas gan nenozīmē, ka es šeit apstāšos un tālāk nemācīšos. Šobrīd kārtoju lietas, lai uzsāktu studijas Reklāmas un Sabiedrisko attiecību sfērā.

Livars – Sabiedriskās attiecības... kādas mums tās ir?

Matīss Babrovskis – Tās ir diezgan labs sabiedrības, kā tādas... spogulis un sabiedrisko attiecību speciālistam ir gana labi jāpazīst sabiedrība,

kura par nožēlu, šeit Eiropā ir diezgan slima. Tā pati sevi beidz nost un ir sāpīgi uz to noskatīties. Cilvēki nesaprot, ka savas iegribas nedrīkst likt visaugstāk, ja visi deķīti sāks vilkt uz savu pusi, beigās tas nepaliks nevienam...

Livars – Matīs, tev ir tādas ... Dvēseles apputeksnētas fotogrāfijas ... daba, cilvēki, attiecības, attieksmes ... varbūt tevī vairāk mīt mākslinieks?

Matīss Babrovskis – Patīk man būt daļai no tās sabiedrības daļas, kura ir ar savu vēju... un citādu skatījumu uz apkārt notiekošo... 

Bet vai manī mīt mākslinieks?... Šķiet, ka tas ir tāds ļoti jauns un maziņš mākslinieciņš, jo tomēr man iedvesma... kaut ko īpašu radīt vai rakstīt, atnāk salīdzinoši reti, bet ja atnāk, tad top gan kāds dzejolis – vai kāda īpaša fotogrāfija. Caur to visu es meklēju atbildes sevī.

Retu reizi manis radītām lietām apakšā nav kāds stāsts vai atzīšanās, jo tas viss man ir nozīmīgs pašam, tikai sev, lai es varētu klusībā izkliegt savu sāpi vai sajūsmu...

Kāpēc klusumā? 

Man patīk būt neafišētam, gribas būt tādam, līdz kuram var nokļūt tikai meklējot, nevis kā reklāmas sejai, kura ir uz katra stūra ar kliedzošiem tekstiem.

Livars – Kas ir Matīss un Matejs?

Matīss Babrovskis – Matīss esmu es un Matejs ir draudze, kurā nereti esmu sastopams es. Bet Matejs man nozīmē daudz, jo man tā nav tikai baznīca – man tās ir attiecības ar cilvēkiem, cilvēkiem, no kuriem esmu daudz mācījies un piedzīvojis. Matejā esmu daudz audzis kā Matīss un kā kristietis. Matejā esmu bijis gandrīz no pirmās dienas šajā saulē, tāpēc arī tam ir liela nozīme, jo tie tomēr ir divdesmit gadi. Un Matejs, protams, ir viena no vietām, kur es satiekos ar Dievu. Kāpēc tikai viena no vietām? Dievs jau nav tikai baznīcā – Viņš ir visur: gaisā, ko elpoju, mežā, ko dzirdu, cilvēkos, kurus satieku...

Dievs uz mums runā visur, lai arī kur mēs nebūtu...

Livars – Mūžs lielu upju krastos ...

Matīss Babrovskis – Jā, ne tikai Ogre un Daugava ir man blakus esošās upes, bet gan arī Dzīvības upe un Pasaules upe ar tās ritējumu.

Paradoksālākais ir tas, ka, lai arī tās abas ir ļoti tuvu viena otrai un spēj ietekmēt katra mūsu dzīvi, tikai viena ved uz patiesību...

Livars – Matīs,.. vai tu esi tikai labs?

Matīss Babrovskis – Nav viegli jaunībā dzīvot tā, lai tu būtu ar abām kājām Dzīvības upē, jo nepārtraukti ir spiediens no sabiedrības.

Es, protams, cenšos būt labs, bet manī ir arī gana daudz lietas, kas spēj apkārtējos aizkaitināt un sāpināt. Viena no tām lietām, kuru man sevī visgrūtāk kontrolēt – ir sarkastiskie joki un replikas, kas reizēm jau robežojas ar satīru. Paši tuvākie jau sen ir pieraduši, bet daudzus arī ir iznācis sāpināt. Es apzinos, ka man ir daudz, kur augt un pilnveidoties –

 es, lielākoties, redzu savas kļūdas, bet reizēm pietrūkst tās varēšanas kaut ko mainīt un vērst par labu. Iespējams, ka arī pietrūkst drosmes redzēt sevi citādāku...

Livars – Vai tu esi laimīgs?

Matīss Babrovskis – Šis ir vārds, no kura es nedaudz baidos, jo tajā ir liels spēks. Bet būt laimīgam ir skaisti. Būt laimīgam ir arī grūti, jo pasaulei nav izdevīgi laimīgi cilvēki, tā vienmēr ar visiem ieročiem centīsies sagandēt cilvēka laimi. Bet uzskatu, ka laimīgs cilvēks ir atradis to, kas viņu dara laimīgu un cenšas dzīvot tā, lai nezaudētu fokusu uz pašu svarīgāko, proti, noturēt pie sevi laimes avotu.

Katrā ziņā: brīžos, kad esmu laimīgs, tad mani pārņem tāds īpašs miers un sajūta, ka laiks ir gandrīz apstājies... Tajos mirkļos gandrīz nekas nespēj mani izsist no līdzsvara. Bet es gan nedaudz gribētu sev oponēt –

sakot, ka laime nav konkrēti brīži – laime ir izvēle būt laimīgam un īpašs dvēseles stāvoklis.

Livars – Paldies tev un paldies Viņam, ka man ir bijusi tā iespēja ar tevi satikties, iepazīt un no sirds priecāties par tevi!

Lai skaists un piepildīts ir tavs mūžs – mūsu upju tuvumā!

/2011. 25. 01./