Jānis Jaunsudrabiņš

SNIGA SNIEGI, PUTINĀJA

/fragments/

Sniegi, dziļi, dziļi sniegi!

Zem sniega pazuda strauti, pazuda krūmi un ceri.

Eglītes un jaunas priedes stāvēja kā izļodzījušies ķēmi ar un bez galvām, sastinguši simtgadu miegam. Lieli koki – labu spāru resnumā – lieca galotnes cits citam pretim vai vairījās cits cita, līdz tomēr sakļāvās kopā vai nolīka pagalam ar galotnēm līdz zemei …Nereti pāri ceļam un mežu stigām stāvēja tādi nolīkuši koki un braucēji vai gājēji nevarēja nopriecāties vien:’’Godavārti kas godavārti!”

  Bet daži nespēja noliekties līdz zemei, ne panest sniega svaru. Tie lūza kā sāls, jo bija sasaluši līdz serdei.

   Tās tik bija ziemas! Tie tik bija sniegi! Kur palika vijas, sliti, žagaru gubas un malkas grēdas? Cilvēki staigāja uz kūtīm, klētīm un uz aku pa sniegā izraktiem grāvjiem – galvas vien laukā. Visa pasaule likās pārvērtusies, sveša kļuvusi. Tikai suņu un zaķu pēdu izrakstītā sniega virsa lika apjēgt, ka tā nav pasaka, bet īstenība.