Tagad ir 1934.gads.
Tas nozīmē: bijis pasaules karš - un tas jau aizmirsts.
Tikai invalīds kā no muzeja izņemta trofeja pastaigājas pa bulvāri.
Un tad: nāk cilvēki, nenozīmīgi es, kuriem vēnās asins vietā odekolons un taisni tie rāda šo kroplo invalīdu sašķaidītās krūtis un gāzu saēstās sejas.
Taisni šis outsaideris, kas sapņo par Narcisu un perverso madonnu, neaizmirst invalīdu. Rāda to blakus izsmalcinātam Dorianam Grejam, mīlētājam donam Žuānam, rāda - kādēļ? Asā kontrasta dēļ, lai saprastu arī vistrulākie, ka pasaulei pietiek ar 12 996 117 kritušajiem un 5 669 000 invalīdiem, tie vēl nav miruši, un jaunus mēs negribam
/K. Padegs "Outsaidera atbilde"
Aizkulises. 1934. gada 20. aprīlis./
#
Man bieži bijuši jādzird pārmetumi,
kāpēc jūs zīmējat tik riebīgas bildes,
kad pasaulē ir taču tik daudz skaistuma?
Bet pasaulē ir arī tik daudz riebīga, un tas arī kādam jāzīmē, atbildu.
Es nekā nesaku, ka citi zīmē skaistas puķītes un rozā mākonīšus. Lai taču atļauj man zīmēt to, ko es gribu. Es gribu rādīt dzīves ēnas puses, to, ko mēs labprāt negribam skatīt, lai nesabojātu savu labsajūtu vai apetīti.
/ J. Kalnačs „Kārlis Padegs”. Rīga. 1993. 82.lpp/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru