Lūk, interesants gadījums ar franču ormani un viņa zirgu. Pēc kara viņš to atrada kaujas laukā un paņēma to pie sevis. Starp ormani un zirgu izveidojās tāda draudzība, ka tie viens bez otra nevarēja. Šajā laikā Parīzē tā savairojās automobiļi, ka bieži vien ormanim nebija ko ēst. Arī zirgs kļuva vecs, nevarēja strādāt, un arī tas gavēja kopā ar saimnieku.
Lūkodamies uz zirgu, ormanis to maigi glaudīja un teica:
„Ek, brālīt, mēs abi esam nolemti ciešanām.”
Kādu dienu ormanis iejūdza zirgu un devās uz kādu viesnīcu (jo tika izsaukts ormanis). Iegāja viesnīcā – neviens viņu neaicina – un tā atkal izgāja ārā. Redz, zirga priekšā stāv virsnieks, kas asarām acīs glāsta zirgu un kaut ko viņam saka.
„Ko jūs vēlaties?” – jautā ormanis. „Tas ir mans zirgs; karā viņš man izglāba dzīvību. Tu vari man to pārdot? Maksāšu tev, cik tu gribi!” –
„Nē, šis zirgs ir mans vienīgais draugs, ar kuru mēs dalāmies visā. Es to nepārdošu.” – Un ko virsnieks? Viņš saka ormanim: „Tādā gadījumā – tu un zirgs, nāksiet abi dzīvot pie manis!”
Tā iekārtoja dzīvi gan ormanis, gan zirgs.
Tagad arī Kristus saka: „Nāciet pie manis gan jūs, gan jūsu zirgs, lai dzīvojam kopā! Tīras sirds cilvēki ir šodien vajadzīgi.”

/P. Donovs/