Visi logi bija plaši atvērti, un

aizkari kā balti karogi liegi

viļņojās putnu dziesmām

piepildītajās istabās.

Saule lēni un majestātiski cēlās pār

zaļi virmojošām koku galotnēm, un

likās – tās viegli trīsēja no lielā

mirdzuma maigā glāsta.

Es stāvēju istabas vidū un

brīnījos par šo trauslo sapni.

Vai tā bija patiesība,

ka es biju tikko piedzimis?

Kādas rokas mani maigi apskāva un

piekļāva sev.

Manī raudzījās plaši atvērtas,

raibām ziedlapiņām apvītas acis, un

tās smaidīja.

Visa apkārtne smaržoja –

pēc jūras, zemes un debesīm.

Saule, baltu putnu ieskauta,

ritēja pa debesjumu,

tad pieskārās jūrai, un putni kā

vieglas jahtas sārtām burām

pa zeltaino ceļu

atkal atgriezās uz zemes.

Es stāvēju un raudzījos šajā pasaules rotaļā

un smējos kā mazs bērns.

Es to vēl nemaz nezināju,

ka es vēl esmu kā mazs bērns.

(Cilvēka bērns.)

Putnu balsis pierima, un puķes

sarunājās tikai čukstus.

Jūra, koki, puķes tuvojās debesīm,

un tās kā putni nolaidās uz zemes.

Zvaigznes mirdzēja tik tuvu,

tās bija tik bezgalīgas.

Un tad es sapratu,

cik šī jūra un koki, un

puķes un putni ir mazi.

Es iemīlēju šo mazo

saules lāsīti,

kas pusdienā ritēja pa

manas mājas debess logu,

to puķi, kuru es esmu atnācis

nenoplūkt, un

mazo raibo punktiņu

ar cieto knābīti, kuru tas

lepni izslējis raugās tais pašās

mūsu debesīs.

Kā bērns es esmu?

Cilvēka bērns.

Dieva bērns. /Livars/