Kad bija pienācis īstais laiks, arī es iesaistījos tādā,
visnotaļ interesantā un atbildīgā pasākumā,
kā vadīt Latvijas Studentu celtnieku vienības / es specializējos darbam lauksaimniecības vienību vadīšanā/. Kā jau cilvēkam,
kurš nācis „no zemēm”...
Katru gadu divus mēnešus prom no mājām, prom uz laukiem.
Mans uzdevums bija vadīt un organizēt darbus, kā arī sadzīves lietas no 25 līdz 350 cilvēku lielās vienībās –
Latvijā un arī Ziemeļkaukāzā.
Tā pagāja 12 gadi, kopumā sastādot 2 gadus, ko biju pavadījis kopā ar jauniešiem, visdažādākajās situācijās un piedzīvojumos...
Pēc demobilizācijas no Padomju armijas biju ieguvis jaunākā leitnanta pakāpi, tas arī deva zināmas tiesības un pienākumus organizējot darbu, it sevišķi tas lieti noderēja Čečenijas – Ingušijas un Kabardas – Balkārijas ekstremālajos dzīves apstākļos... Viegli nebija... Interesanti, aizraujoši, arī bīstami... Bet, kad tev ir nedaudz pāri divdesmit, tad jau tu esi gatavs arī riskēt, nereti uzņemies vairāk, kā vari nest...
Bet tas arī tevi norūda un bagātina...
Šie divpadsmit gadi, kad katru pavasari jau tevi sāk urķēt nemiers un vēlme sastapties ar jauniem izaicinājumiem, jauniem cilvēkiem, situācijām, arī ir bijuši vieni no mana mūža visinteresantākajiem mirkļiem...

/augšējā bildē - es esmu trešais no kreisās ... re, un tos divus vairs neatceros / varbūt - tikai uz mirkli.../...