Kādu dienu būšu pavisam veca

Kungs,
Tu labāk zini par mani,
ka laikam ritot, novecoju un
kādu dienu būšu pavisam veca.
Neļauj man kļūt par pļāpu un
par visu vairāk pasargā no
liktenīgajiem maldiem, ka katrā
lietā un vietā man jādara zināmas
savas domas.

Atbrīvo mani no neremdināmas
vēlmes jaukties citu darīšanās.
Liec man būt gādīgai, bet ne īgnai,
liec izpalīdzēt, bet ne izrīkot.
Žēl, protams, ka nevarēšu likt lietā
savu gadu gadiem krāto gudrību,
bet Tu Kungs zini, ka gribu saglabāt
kaut pāris draugu.
Pasargā mani no vēlmes iegrimt sīkumos.
Dod man spārnus, lai uzreiz nonāktu
pie lietas būtības.

Lūdzu žēlastību un pacietību,
lai spētu uzklausīt citus runājam
par savām slimībām,
bet apzīmogo manas lūpas,
lai es nebilstu ne vārdu par savām sāpēm –
drīz tās pieņemsies spēkā, un katru gadu
aizvien pieaugs vēlme runāt par tām.
Dod man spēku izciest tās.

Neuzdrošinos lūgt, lai
Tu uzlabotu manu atmiņu,
tā vietā neliedz pazemību un
aiztaupi pašpārliecinātību,
kad tas, ko es atceros,
ir pretrunā ar pārējo atmiņām.
Neliedz man saņemt šo brīnišķo mācību,
ka arī es varu kādreiz kļūdīties.

Sargā mani Savā pieticīgajā maigumā.
Negribu būt svētā – līdzās svētajiem reizēm
grūta dzīve, bet taisnība ir tā,
ka vecs, ķildīgs sievišķis ir
Nelabā augstākais sasniegums.

Dod man spēku saskatīt labo lietās un
cilvēkos, no kuriem tas ir vismazāk sagaidāms.
Un palīdzi man,
Dievs, savā žēlastībā darīt to viņiem
zināmu.

Ps. /Lūgšanas izcelsme nezināma, par to uzskata kādu 17.g.s. mūķeni/
/ Man to iedeva Biruta Ozoliņa. Paldies!/