Kad biju mazais puika un gāju mazajā skoliņā,
visus darbiņus rakstīju ar metāla spalvu prastā koka spalvaskātā iespraustu...
Tad man uzdāvināja tintes pildspalvu...
tas jau bija kaut kas...
Lodīšu pildspalva? Tāds brīnums un sadzīves retums mani piemeklēja septītajā klasē un tas bija viens no šīspasaules septītajiem brīnumiem...
Viņas vēl vajadzēja nest pie tantēm darbnīcās uzpildīt...
Pēc lodīšu pildspalvas cilvēki stāvēja rindā pusi no dienas, kad tādas bija izmestas...
Un skolā tās mēdza nočiept...
Tagad, vai katrā tikšanās vietā vai reizē man dāvina – lodīšu pildspalvu, kuras tā arī nespēju tukšas izrakstīt...
Bet kādreiz – tas bija iekāres objekts...
Re, dažas nobildēju...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru