Svētdiena, 6. jūnijs, 2010.g.




Artūrs Pupiņš:
Dievs to ir dzirdējis...


/2002.g. 21.06./




Ir pagājis kāds laiks pēc kristībām.
Vasarsvētkos notika arī manas iesvētības.
Ko es esmu sapratis no tā, ko piedzīvoju?
Parasti cilvēki sakopo domas pēc vai pirms kāda svarīga notikuma.
Piemēram, ja tu vēlies nopirkt automašīnu, tu taču vispirms uzzināsi kaut ko tuvāk par šo auto. Kāds ir motora tilpums, cik tā patērē uz simts kilometriem, kāda ir aptuvenā cena par automašīnas remontu.
Kristībām un iesvētībām es neesmu gājis apmācību. Mācītājs teica, ka man ir bijusi iespēja pavadīt pietiekoši daudz laika Livara (sava krusttēva) tuvumā. Protams, pirms kristībām un iesvētībām mācītājs mani daudz iztaujāja. Un abas reizes es noliku eksāmenu. Mācītājs bija tik lielā sajūsmā par manām zināšanām, ka ieteica pēc tehnikuma beigšanas (ja Dievs dos man viņu nobeigt) studēt teoloģiju. Droši vien tāpēc, ka maz apmeklēju stundas, es nezinu, kas tā teoloģija tāda ir...
Es sevi uzskatīju par drosmīgu puisi. Gadu atpakaļ biju tik drosmīgs, ka pat iemanījos salauzt sev roku. Tas viss ir tīrais nieks, salīdzinājumā ar to, ko es izjutu pie altāra iesvētību brīdī. ( Par kristībām es nevaru uzrakstīt, jo atceros tikai to, ka no kristāmā ūdens man palika slapjš krekls... )
Mācītājs uzrunāja mani.
Stāstīja par ticību, par pienākumiem, apsolījumu...
Viņš cieši skatījās man acīs. Visi vēroja notiekošo ar prieku un mīlestību, redzot, ka atkal kāds ir nonācis uz ceļa, kurš ved tuvāk Dievam. Es lūdzu Dievu, par visiem cilvēkiem un arī tuviniekiem, kas atradās turpat līdzās baznīcā.
No mācītāja runas mani pārņēma tāda kā bijība. Man ne uz mirkli, neienāca prātā apšaubīt dzirdēto, bet tikai pieņemt. Notikuma kulminācija bija mācītāja jautājums.
„Jā”: Es atbildēju uz jautājumu. Un mācītājs teica: „Dievs to ir dzirdējis.”
Šie vārdi man paliks atmiņā uz visu manu mūžu.
„Dievs to ir dzirdējis.”
Apsolījums pret apsolījumu.
Kāda sīva cīņa starp iespēju un sodu.
Dieva svētība, Svētā Gara apsolījums, sargāt mani mūžīgi un protams – ķīlā liktais: „Jā”.

Ps. Attēlos: Mans krustdēls ar savu dēlu.

1 komentārs:

Anonīms teica...

SIRSNĪGS PALDIES PAR DALĪŠANOS IESPAIDOS JUMS TIK SVĒTĪGĀ BRĪDĪ !
NO JŪSU STĀSTĪTĀ VAR IEDVESMOTIES ,SMELTIES SPĒKUS,JA MĀC ŠAUBAS...
PALDIES !