Vēl visiem būs atmiņa „cīrulīši”, lielnieku maiņas zīmes, kuras tik pat viegli aizlidoja no viņu īpašnieku rokām kā mūsu pavasara vēstneši. Savu nosaukumu tie tomēr laikam būs dabūjuši no mākslinieka Anša Cīruļa uzvārda, kurš bija izgatavojis 3 rubļu zīmējumu, 1 rubļa zīm. bija darinājis K. Ubāns, 5 rubļ. L. Liberts un 10 rbļ. B. Dzenis. Daži mākslinieki darbu dabūja arī grāmatu un žurnālu ilustrēšanā. Tur liela noteikšana bija A. Prandem, kurš tos laikus vadīja Izglītības komisariata mācības līdzekļu nodaļu. Daudz grāmatu vāku darināja viņš pats, daudz darba devis arī citiem. Pasniedzam šoreiz viņa zīmēto izdevneicības marku apgādniecībai „Cīņa”. Daudz karikatūru (un daudzas ļoti interesantas, diemžēl ne visas vēl pašlaik var attēlot) darinājis tanī laikā J. Zeberiņš spara un drosmes pilnas viņjetes „Sarkanā zvaigznē” u.c. zīmējis „mazais” V. Krūmiņš.
Bet ne visiem mūsu māksliniekiem bija izdevība darboties tepat Latvijā. Dažiem nācās strādāt arī Padomju Krievijā. Droši vien pats Vidbergs atzīs, ka viņa kā grafiķa slava ne tikai Latvijā, bet arī Krievijā un ārzemēs cēlās no viņa darbiem Pēterpils žurnālā „Plamja” un no dažādiem valsts izdevniecības grāmatu izgreznojumiem. Vēl tagad savos apcerējumos par Padomju Krievijas grafiku viņu siltiem vārdiem piemin turienes mākslas kritiķi. Ievērojams tur kļuva arī A. Apsīts, kurš radīja, kā to atzīst paši padomnieki, Krievijā tik svarīgo aģitācijas plakatu. Mazāk ievērots palika A. Kronenberga vārds, jo tas strādāja vienīgi vietējos latviešu izdevumos, dažreiz diezgan labi kritizēdams (protams, tikai zīmējumos) Latvijas darbību. Bet pie pirmās izdevības visi šie Latvijas dēli atgriezās savā dzimtenē, kur daudz mierīgākos apstākļos noritēja viņu auglīgā darbība. Kā vienu no pēdējiem uz laiku „pazudušiem dēliem” varam minēt G. Šķilteri, kura darbus Padomju izdevumos vēl sastopam 1922.g.
/V. P-ts./