J. Poruks
Pat gluži mazi bērni, kas tikko sākuši runāt, izstiepj rokas un šļupstina: „Kukazina!” – kad tā salīkusi, ar nūju lielceļa oļus klabinādama, iet vai nu no Tilta kroga uz Silmačiem, vai no Silmačiem uz Tilta krogu.
Šie ir tie divi punkti, starp kuriem staigājot, kukažiņa domā raibas domas, kur tā mīļiem skatiem svētī druvas un laukus, lai viss izdodas labi. Silmačos Kukažiņai dzīvo viena meita un Tilta krogā otra. Abas ir saimnieces, un Kukažiņai būtu visai vieglas vecuma dienas, ja tā reiz būtu skaidrībā, pie kuras meitas tai labāk dzīvot.
„Grietiņa un Jūliņa – ak tu Dieviņ, tētīt! Abas kā spolītes, ņipras un labiņas! Lai Dieviņš viņām dod veselību!” mēdz teikt Kukažiņa. Padzīvo tā nedēļas divas pie Jūliņas Tilta krogā, kur tai savs kluss kambarītis; tad top nemierīga, vīkšas vien, vīkšas, it kā kad būtu jābrauc vai uz pašu Rīgu.
„Jāaiziet līdz tai Grietiņai. Diezin vai ir vesela?”
„Nu ej, ej māmiņ,” saka Jūliņa, ja laiks ir labs. Bet, ja taisās uz lietu, tad pats krodzinieks ierunājas: „Kur nu tagad, mām, iesi? Vakara pusē guļ biezi debeši. Dzirdēju, tā kā rūca vai pērkons.”
„Lai nu pērkons, nebīstos es pērkona... Dieviņš sarga visus un visur... Tas lietus nu gan tāds nepatīkams.”
Beidzot, ja padebeši taisās nogrimt aiz apvāršņa, vai sāk pūst citāds vējš, Kukažiņu atlaiž, lai iet uz Silmačiem. Kurš tad Kukažiņas nepazīst! Jau pa lielu gabalu katrs tīrumnieks zina, ka tā ir Kukažiņa, kas tur kā melnums kust! Un gluži pareizi: tuvāk pienākot, izrādās, ka tā tiešām ir Kukažiņa, kas iet uz Silmačiem. Svītrainie, pašaustie lindraki, pelēkā vilnāne un sarkanais, dzeltenām ripiņām izrakstītais galvas lakats, pauniņa padusē un nūjiņa rokā, pasausā, smaidošā seja, salīkušais stāvs – tā ir Kukažiņa.
Silmačos pie otras meitas Grietiņas nav nekas grozījies. Tāpat teliņi bļauj aplokā, sivēni kviec, ganu meitiņa nāk piekususi mājās. Un Kukažiņa stāv pie aploka vārtiem un skatās, kā Grietiņa govis slauc. Pienāk vērsis pie vārtiem, ne visai draudzīgi paskatās uz Kukažiņu un bauro. Dažs būtu vērsim tūliņ devis pa purnu, kad tas ragus grūž vārtu starpā, bet Kukažiņa mīļiem vārdiem apsveic sirdīgo kustoni, kas acis vien bolī.
„Ko tu, vērsīt, bubini bu-bu-bu! Ej, padanco pa aploku, palaid lielo riksi!”
Un Kukažiņa sniedz pa vārtu starpu vērsim zāļu kušķi. Nāk ganu meitiņa lielām, lielām kājām. Tās kājas pašas nebūtu tik lielas, bet tās pastalas tādas kā laiškas.
„Tās jau, meit, tev nav pa kājai!” Saka Kukažiņa. „Pag, es puišiem teikšu, lai viņi tev pataisa mazas, smukas pasatliņas.”
Un, pirms ganu meita pagūst atsēsties uz nama sliekšņa , lai noautu kājas, Kukažiņas roka zem sagšas sāk savādi kustēties. Ganu meitiņa pasmīn. Viņa šo savādo rokas kustēšanos jau sen pazīst.
„Lūk, še tev ciema kukulis!” Kukažiņa saka un pasniedz meitiņai gabalu plāceņa, „tāds kā sakrities, nav laba rauga...”
Bet ganu meitai plācenis labu labais. Viņa to ēd nuķiem vien, un Kukažiņai acīm redzot ir prieks, ka bērnam tā garžo.
Tas nu vēl nebūtu nekas. Bet pēc divām dienām ganu meitiņa dabū pastaliņas gluži pēc kājas, jaunas, dzeltenas, un tās čīkst tik patīkami mīksti, kad iet pa zāli. Un tas ir Kukažiņas padoms.
Kā Tilta galā trūkst un ko Silmačos Kukažiņa īpaši mīl, tas ir lielais ābeļu dārzs, kurā zied arī puķes, kurā zaļo ogulāji, kur smaržo dievkociņi, kur spīd tumšās Kurpītes un kur bites laižas no stropiem pretī zilajam debess spīdumam. Kukažiņas galvenais darbs vasarās ir krāt un kaltēt ķimenes. Bez ķimenēm Kukažiņai plācenis izliekas nepilnīgs, negaržīgs. Sacīt gan viņa nekā nesaka, ja plācenim uz virsas nav ķimeņu, bet ar sevišķu patikšanu viņa ēd tādu, kas cepts ar ķimenēm.
Padzīvojusi nedēļas trīs Silamčos, Kukažiņa sāk cilāt vilnāni. Tā ir zīme, ka tā atkal grib iet uz Tilta krogu.
„Paliec nu vēl, māmiņ, paliec pie mums!” saka Grietiņa. Bet Kukažiņa nevar palikt. Viņai ir tā, it kā kad tai vajadzētu atkal redzēt zivis un vēžus, kuru Tilta krogū netrūkst. Viņa pati neēd ne zivis, ne vēžus, bet viņai gribas redzēt, kā vēži čāpā virtuvē pa vannīti. Un tad par visām lietām nav – sirds nav mierīga par Jūliņu... Tā tad jāiet atkal uz Tilta krogu.
Kukažiņa iet pa lielceļu. Arājs aptur vagā zirgu, pļāvējas apstājas, un vis raugās, kā Kukažiņa aiziet uz Tilta krogu, un visi jūt, it kā kad kāds labs gars ietu līdz ar Kukažiņu, jo visi zina, ka Kukažiņa vēl visiem labu: druvām un pļavām, cilvēkiem un kustoņiem. Un gans tur sirdīgo Kranci aiz ausīm, lai tas tik Kukažiņu vien neaiztiktu.
Nav akmens gar visu šo ceļa malu, uz kura Kukažiņa kādreiz nebūtu sēdējusi, nav mīļu vārdu, ko Kukažiņa nebūtu teikusi.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru