... un, re, te kādu dien
vēdlodziņš kā no eņģēm atrāvās...
logs tad vaļā palikās...
pa to maziņš
putniņš ielaidās un uz
krēsla apsēdās...

skatās putniņš – nav nekā... tik
krēsls viens pats istabā...
te, lodziņš atkal pavērās un redz: ir
putniņš viņa istabā...
putniņš strauji piecēlās...
lodziņš ātri aizvērās...
putniņš atkal apsēdās...

te, skatās – kaķis ienāk istabā...
lodziņš atkal atvērās...
kaķis pa to izliecās un tad laukā izvēlās...
lodziņš tūlīt aizvērās...
putniņš spārnos pacēlās...
un pret logu atsitās...
lodziņš ļoti sabijās un tad atkal atvērās...
putniņš laukā izlaidās un uz kaķi skatījās,
kurš jau miegā žāvājās...
tam putniņš tuvu pielaidās un tad skaļi iesvilpās...
lodziņš tā kā atrāvās...
kaķis tā kā salēcās...
viens pret zemi atsitās...
otram virsū uzgāzās...
putniņš gardi nosmējās... tik –
krēsls viens pats istabā, tāds domīgs
laukā pavērās... /Livars/