Indijā ir stāsts par kādu varenu ķēniņu, kam nebija mantinieka. Viņš sapulcēja aptuveni piecsimt jaunekļu, lai izraudzītos sev pēcteci. Ķēniņš katram iedeva vienu sēklu, lika to iesēt un veselu gadu audzēt. Pēc gada ķēniņš pārbaudītu, kas katram izaudzis un pēc tā izvērtētu, kurš no jaunekļiem būs ķēniņš. Kāds jauneklis aiznesa savu sēklu mājās, iesēja, laistīja, mēsloja un rūpējās par iesēto dienu un nakti, bet tā arī nekas neuzdīga. Kad bija pagājis gads, jaunais cilvēks teica savam tēvam, ka viņam esot ļoti neērti rādīt ķēniņam savu tukšo puķupodu. Viņa tēvs to pierunāja, sacīdams, ka viņš ir izdarījis visu iespējamo, tāpēc viņam nebūtu jākaunas, bet gan godīgi jāparādās ķēniņa priekšā tādam, kāds viņš ir – ne sliktāks un ne labāks. Viņš bija smagi strādājis un viņam ir jābūt godīgam.
Tā nu jaunais cilvēks noteiktajā dienā gāja uz pilsētu pie ķēniņa. Puisis ar savu tukšo puķupodu ieņēma vietu starp citiem jaunekļiem. Daudzu citu podos bija banānu stādi ar visiem augļiem, mango koki un dažādas brīnišķīgas puķes. Ķēniņš sāka savu apgaitu gar visiem piecsimt jaunekļiem un viņu augiem. Iedams garām puisim ar tukšo puķupodu, ķēniņš mazliet saminstinājās, bet turpināja savu apskati. Pēc brīža ķēniņš atgriezās pie jaunekļa ar tukšo puķupodu un teica: "Tu būsi nākamais ķēniņš!" – "Kāpēc?" jautāja jaunais cilvēks, "kā es varu būt ķēniņš, ja man nekas nav izaudzis?"
Ķēniņš atbildēja: "Pirms es izdalīju sēklas, es tās iepriekš novārīju, tāpēc nevienai no tām vairs nebija dīgtspējas.
Tu vienīgais esi bijis godīgs, tāpēc tu būsi jaunais ķēniņš."
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru