Gudrais vīrs sarunājās ar viesiem, un zēnam bija jāgaida divas stundas, līdz pienāca viņa kārta baudīt saimnieka uzmanību.
Gudrais uzmanīgi ieklausījās puiša skaidrojumos par to, kāpēc viņš ieradies, un pavēstīja, ka šobrīd neesot laika izskaidrot laimes noslēpumu.
Viņš aicināja to apskatīt pili un atgriezties pēc divām stundām.
“Es gribu lūgt tevi izpildīt kādu uzdevumu,” gudrais piebilda un sniedza tam tējkaroti, kurā bija pāris pilienu eļļas. “Kad tu klaiņosi pa pili, nēsā šo karoti līdzi un uzmani, lai no tās neizlīst eļļa.”
Zēns, nenolaizdams acis no tējkarotes, kāpa augšā un lejā pa pils neskaitāmajām zālēm.
Pēc divām stundām viņš atgriezās istabā, kur viņu gaidīja gudrais vīrs.
“Tā,” gudrais iesāka, “vai tu redzēji persiešu gobelēnus, kas karājās manā ēdamzālē? Vai redzēji dārzu, kura radīšana labākajam dārzniekam prasīja desmit gadus? Vai ievēroji lieliskos pergamentus manā bibliotēkā?”
Zēns bija gluži apmulsis un atzinās, ka neko nav pamanījis.
Visu uzmanību viņš bija pievērsis gudrā vīra uzdevumam – raudzījis, lai no karotes neizlītu eļļa.
“Tad dodies atpakaļ un iepazīsti manas pasaules brīnumus,” gudrais sacīja.

Šoreiz pamatīgi aplūkodams visus mākslas darbus uz griestiem un sienām. Viņš apjūsmoja dārzus un kalnus ap tiem, iznesīgās puķes un brīnišķīgo gaumi, ar kādu viss bija iekārtots.
“Bet kur eļļas piliens, ko es tev uzticēju?” gudrais jautāja, kad zēns bija atgriezies.
Palūkojies uz tējkaroti, puisis ieraudzīja, ka tā ir tukša…

“Redzi, tā ir tikai viena daļiņa no mana padoma,” gudrākais no gudrajiem sacīja. “Laimes noslēpums ir redzēt visus pasaules brīnumus un nekad neaizmirst par eļļas pilieniem tējkarotē.”
Aitu gans klusēja. Viņš bija sapratis vecā karaļa stāstu.
Lai cik ļoti aitu ganam patiktu ceļot, viņš nekad nedrīkstēja aizmirst par savām aitām.