Antrascimc

Reiz dzīvoja kāds cimc...
Cimc bija skaists, maigs un piekļāvīgs...
Kā katra dzīva radībiņa, arī cimc vēlējās sastapt otru, tikpat jauku un mīļu būtni.
Un kādu dienu – tas notika! Viņš ieraudzīja savu mīļoto!
Cimc sevi vairs nepazina, viņš kļuva tik kautrs un bikls...
Viņa ir tik skaista... Arī citi gribēja būt viņas tuvumā... bet nē – viņš nepadosies!
Viņš cīnīsies par savas izredzētās roku!
Viņš bija gatavs uz visu – tik ne zaudēt!
Cimc lūdza savas mīļotās roku! ...
Arī viņa mīlēja savu Cimciņu!
Tā bija vislielākā laime – būt par šo brīnišķīgo pirkstiņu sargu no kodīgajiem tāfeles krīta putekļiem..., un viņi kopā risināja vissvarīgākās dzīves formulas uz lielās dzīves tāfeles!
Tā viņi joprojām dzīvo, kā divi, mūžam nešķirami, kā cimds ar roku! Dzīvo sev un cilvēkiem par prieku! /Livars/