Uz Liepājas Latviešu teātri Teodors Podnieks bija atnācis jau 1907. gadā, atnesdams sev līdzi krietnu bagāžu praksē pārbaudītu zināšanu. Tās viņš bija ieguvis darba gados uz Rīgas mazajām skatuvēm un nostiprinājis jaunajā latviešu teātrī.
No aktieriem Teodors Podnieks prasīja nemākslotu, dabisku runas veidu jebkuros apstākļos, viņš saprata, ka galvenais īstas mākslas ienaidnieks ir ārišķība, uzspēle, tīši meklētas efektīgas pozas, izteiksmes patoss, kā arī cenšanās par katru cenu būt smieklīgam.
Rezultāts rāda, kas tu esi. Nevajag to ārēji uzspēlēt – tāds bija pamatprincips.
Savukārt režisors Mierlauks bieži atkārtoja: Arī tie, kas sēž tur pēdējā rindā galerijā, ir samaksājuši par biļeti un grib zināt, par ko mēs te runājam... Mierlauks uzskatīja, ka izrunātais vārds ir aktiera zobens!
Tāpēc arī leģendārā latviešu aktrise Anta Klints ir sacījusi: Kamēr cilvēks dzīvo, strādā, cīnās, staigā uz divām kājām un domā loģiski – būs vajadzīgs īsts teātris, kas šo cilvēku atspoguļo!
